Atceros, reiz lasīju pastāstu par to, ka skolnieki jautājuši savam Skolotājam: “Kā tu varēji nodzīvot tik ilgu mūžu, izvairoties no kaitēm un saglabājot možu prātu?” Uz ko Skolotājs atbildējis: “Neko īpašu es nedarīju – ēdu, kad gribēju un cik gribēju; gulēju, kad gribēju un cik gribēju!”
Pastāsta morāle: nepieciešams it visā saglabāt līdzsvaru – ēst, gulēt tik, cik nepieciešams un tml.
Vakar sāku studēt vienu grāmatu, kurā apkopotas Ramakrišnas skolnieku (Swami Vivekanandas u.c.) rekomendācijas par meditācijām. Atmiņā palicis spilgts citāts no Bhagavat-Gītas, kurā citēts Krišna, kas savam skolniekam Ardžunam saka, ka joga nav domāta tādiem, kas neievēro samērību (gan saistībā ar nodošanos askētismā, gan citām sadzīviskām lietām).
Ir arī manā dzīvē nācies sastapties ar pāris cilvēkiem, kas nezin kāpēc ir sadomājušies, ka kaut ko iespējams sasniegt, sevi mocot (tādā veidā it kā nomācot savu materiālo dabu un atverot ceļu garīgajai pusei). Droši vien tomēr vispirms ir jāpaskatās, vai šo ceļu kāds nav gājis jau iepriekš un kādi ir bijuši viņa secinājumi par to. Spilgtākais piemērs no vēstures, šķiet, būs tas pats Sidhartha Gautama (plašāk pazīstams kā Buda Šakjamuni (Viedais no Šakju cilts)), kas arī kādu laiku nodevās askēzēm, taču nonāca pie tās pašas domas, kuru daudzus gadu tūkstošus pirms viņa bija izteicis Krišna…. proti – kaut kas ir sasniedzams tikai ievērojot samērīgumu (līdzsvaru)…
Bhagavat Gīta latviski ir atrodama www.gauranga.lv .