Slimo tikai slinkie. Vai tiešām grūti reizi mēnesī izrauties uz mežu un izbeigt visas slimošanas? Novērst visas gaidāmās kaites? Es šādu laiku atrodu vienmēr, pat visintensīvākās apgādes nodrošināšanas laikā. Bet patreiz vairāk kā jebkad.
Esmu tālu kalnos. Es zinu, ka te neviena nav. Nav. Ne slēptuves, ne tikšanās nav plānotas. Skudras. Lielas brūnas meža skudras. Lūk viņu valstība, pilsētvalsts. Saulainā laukā, starp priedēm. Es izģērbjos un metos skudru pūznī kā aukstā ūdenī. Viņu ir tūkstošiem. Pūlis. Skudru Šanhaja. Skraida pa rokām un kājām. Lūk viena sāpīgi iekoda, un uzreiz viss skudru bars iekodās manī. Ja sēdēt ilgāk – apēdīs pilnībā. Taču, ja izturēt tikai minūti – ārstēšana. Tas ir kā čūskas inde. Daudz – nāve. Nedaudz – zāles. Ne jau velti čūska par medicīnas simbolu izvēlēta. Taču ar čūskas indi es neārstējos. Nezinu kāpēc. Vienkārši laika nekad nav pieticis. Bet skudrām laika daudz nevajag. Atradi lielu skudru pūzni un lec tik iekšā!
Šķidrums, ko izdala skudras dziedzeri, konservē un saglabā visu, ko vajag. Iekož skudra kāpuram un velk uz savu skudras glabātuvi. No viena kodiena miris ķermenis nesatrūdēs ne gadu, ne divus. Tā arī gulēs – kā ledusskapī.
Bet ar dzīvu ķermeni vispār brīnumi notiek. Ne grumbu, ne dzeltenīguma sejā nekad nebūs. Visi zobi būs veseli. Mans vectēvs nomira deviņdesmit trīs gados nomira bez grumbām un gandrīz ar visiem zobiem. Pazaudēja tikai trīs – sarkanie izsita. Aizbēga no viņiem citādi būtu pazaudējis visus zobus kopā ar galvu. Visu dzīvi nodzīvoja, savu mahnovieša pagātni slēpdams. Citādi mani neviens Sarkanajā Armijā nepaņemtu. Arī piedzimt diezin vai man būtu lemts.
Skudru noslēpumus ne tikai mans vectēvs izmantoja. Visa Krievzeme. Bet līdz tam – Bizantija. Bet vēl senāk – Ēģipte. Ieraudzīja ēģiptieši pirms gadu tūkstošiem, kā skudras savu barību konservē un sāka bāzt pūžņos rokas un kājas. Bet pēc tam arī mirušos faraonus uz divām naktīm skudru apstrādei izlika. Tūkstošiem gadu pēc tā vēl viņu ķermeņi nav pakļauti trūdēšanai.
Visi zin, ka brūnā meža skudra ir brīnumdaris. Taču slinka ir cilvēce! Aptiekās skudrskābi pērk. Ne īstu, bet fabrikās ražotu. Rokas, kājas iesmērē. Muļķi. Skudra tak zin, kur jākož. Bet tas ir ļoti svarīgi – kost tieši tur, kur nepieciešams. Gandrīz kā ķīniešu medicīnā ar adatām durstīties. Ne vienalga kur, bet tur, kur vajag.
Iebļāvos kā alnis. Lecu galopā. Skudras no sevis nokratu. Paldies, brālīši, šodienai pietiks.
V.Suvorovs. Akvārijs.
Muļķi ir tie, kuri kaut ko (jekbko) pieņem par fetišu, elku sev. Lai vai kā tas būtu pasniegts, lai vai kādos vārdos tērpts, lai vai cik spožā papīrītī iesaiņots – selektīva pieeja, ” wishful thinking”, klišejas un fiktīvas iedomas allaž cilvēkus noved strupceļā, faktiski intelektuālā masturbācijā.
Tikai tie cilvēki, kuri nav slinki, lai tomēr pameklētu vairāk informāciju par tematu, un kuri nav iecikloti, lai tomēr arī apsvērtu, kādi fizikālie, sociālie vai psihoemocionālie likumi to vai citu aspektu ietekmē, tikai tie cilvēki var gūt iespēju kādreiz nonākt pie sajēgas par patieso ceļu. Visi pārējie ir, kā to teikuši dao skolotāji, vien drēbju pakaramie.
Skudru inde universālais supermegaultra brīnumlīdzeklis, džīzis!
Man gan vienmēr licies, ka muļķi ir tie, kas savas domas neprot izteikt vienkāršiem vārdiem un kuriem šķiet, ka tas, kā domā citi, ir nepieņemams. Bieži vien šādi cilvēki paši neko nav sasnieguši praktiski. Viņu grāmatu plaukti gan lūzt no dažādas tematikas literatūras un viņiem nav nekas pret to, lai paspīdētu ar dažāda veida citātiem, kuru jēgu viņi nekad nav sapratuši… Pie tam, viņi tā arī nav sapratuši to, ar ko tad viedība atšķiras no gudrības…
Jāteic, arī mani iedvesmoja Viktors Suvorovs.
Kopš izlasīju viņa grāmatu, reizi vasaras sākumā eju ciemos pie skudrām (biju šodien!).
Ne uz kādu īpašu efektu neceru, vienkārši to daru. Par sliktu man tas noteikti nenāk, ja ne citādi, tad vismaz interesanti.
Un lai skudras man piedod par traucējumu!
P.S. Solaris, viss būs labi!
Viktors Rezuns ar literāro pseidonīmu Suvorovs ar savu dzīvi vai grāmatām var iedvesmot vien izlūkus – aģentūristus vai krievu virsniekus – pārbēdzējus, bet ne jau cīņas mākslas praktizētājus. Otrkārt, kā tad tā – skudras zina, kur kost?! Kur tā skudra saskaras ar ķermeni, tur arī kož. Ne jau nu viņa rāpo, meklēdama speciālu vietu, lai iekostu speciālā vietā (tipa, kā te kāds vēlas sev iestāstīt – speciālā enerģētiskajā punktā, jo to skudru taču īpaši vada dievišķais Gars, kurš rūpējas par tā plikā džeka pašsajūtu, kurš izdomājis ielekt skudrupūznī). Treškārt, ja tas Suvorovs citus cilvēkus, kuri nerīkojas tā, kā viņš, mierīgi nosauc par muļķiem, tad ir tikai normāli, ja kāds par muļķiem nosauc tos, kuri rīkojas tā, kā viņš.
Jāprot būt līdzsvarā ar sevi un pasauli, nevis aizrauties ar fetišiem un visādām “urīnterapijām”.
“Viedais” gaton, visu cieņu tavai darbībai, bet pamēģini kādreiz padomāt divreiz, divreiz…
Hm. Pārmetums no Solaris nevietā
Es nekad neesmu apgalvojis, ka Rezunam ir taisnība. Varbūt, pirms man kaut ko piedēvēt, vajadzētu ne tikai divreiz padomāt, bet arī divreiz pārlasīt? 
Solaris,
varbūt viss būs labi, bet varbūt arī nebūs!
Bet vispār… Kāpēc es šo rakstu publicēju? Tāpēc, ka tas sasaucās ar manām bērnības atmiņām – mans vectēvs izmantoja sentēvu metodes un deva savas kājas kost bitēm (viņam bija neliela drava). Viņš uzskatīja, ka tas viņam palīdz. Iespējams, ka tas bija tikai placebo efekts, taču šādas domas esmu dzirdējis ne tikai no vectēva
Lai nu kā – es domāju, ka pastāv zināšanas, kuras mēs, ļaujoties modernās medicīnas reklāmām, laika gaitā piemirsuši. Protams, ir jāizsver katram pašam – kam ticēt, kam nē, taču tas mums nedod tiesības to visu pilnībā noliegt (pie tam – to darot daudzu cilvēku vārdā, kā to dara Solaris 
). Katram ir sava pārliecība, kas bieži vien ir atšķirīga, tāpēc būsim iecietīgi!
P.s. Cenšos paturēt prātā sava skolas laiku ķīmijas skolotāja Narbuta teikto: “Šai klasē sēž nevis daudzi skolēni, bet daudzas pasaules….”
gatons, nu tad sāc ar sevi – pats esi iecietīgs pret citu cilvēku viedokļiem un nesāc ar liekulīgu paštaisnību piekasīties pie katra vārda, ko kāds uzrakstījis. Varbūt pamēģini papraktizēt mierīgu elpošanu, pirms ķerties komentēt citus komentētājus. Tas, pie reizes, arī tev pašam palīdzēs ievērot to, ko citiem iesaki – uzmanīgāk lasīt, ko tad īsti citi ir rakstījuši. Un vēl, gatons, nerunā daudzu cilvēku vārdā!
Oi, Solaris, nepārspīlē tagad, sarunāts?! Paskaties labāk, kurš ierakstīja pirmo komentu un kādā stilā tas notika. Mani komentāri ir tikai atbildes reakcija, izmantojot Tavu izteiksmes veidu
Redzu, ka Tev pašam/pašai tāds stils nepatīk, tāpēc iesaku padomāt par savu komentēšanas stilu. Par manu iecietību varētu pastrīdēties – ja es būtu neiecietīgs un paštaisnīgs, šai blogā apstiprinātu tikai mani slavinošus komentārus. Pie vārdiem nu jau kur tas laiks cenšos nepiekasīties – tad Tavu komentu šeit nebūtu vispār. Neliels ieteikums no manas puses – iemācies uzņemties atbildību par saviem vārdiem un komentēt ar savu īsto vārdu, nevis vēl piesauc dao skolotājus un, sazin ko vēl… Kamēr neatbildi par saviem vārdiem, viss ko Tu saki, ir tikai balss iz pūļa, bet bļāvējus no pūļa es nekad neesmu varējis paciest….
Nabadziņs, nevar cilvēkus paciest. Iešu paraudāt mutautiņā, cik tev grūti.
Par tematu, atkārtošos – mans [pirmais] komentārs bija atbildes reakcija uz tevis šeit apzināti ievietoto citātu, kur par muļķiem ir nosaukti visi, kuri nerīkojas tā, kā tas pārbēgušais krievu izlūks. Tas nozīmē, ka pirmais noteikti nostādni pozicionējis tieši tu.
Un neliekuļo tagad, necenties izrādīties labāks, nekā esi. Citus nepiemānīsi, tikai sevi vari piemānīt. Tai skaitā, ja tagad paziņosi, ka tā citāta ievietošana nenozīmēja tava viedokļa pozicionēšanu, tad es norādīšu, ka tu varēji, bet nepievienoji savu disklaimeri vai komentāru pēc tā citāta.
Tāpēc atbildību par saviem vārdiem un darbiem jāmācās uzņemties tieši tev.
P.s. Vispareizāk īstenībā būtu katram darboties savā jomā. Piemēram, tu, gatons, esi entuziasts cīņas mākslu jomā un par to nav kur piesieties.
Bet ja tu ievieto katu kādu informāciju, kas attiecas uz medicīnas jomu, tad samierinies, ja kāds aizrāda. Jo to lasīs daduzi un kāds varbūt pat izmēģinās, bet par reālo ieteikmi uz veselību tu atbildību nevari un neesi arī tiesīgs uzņemties. Tu tikai vēlies ticēt, ka skudru košana ir vienmēr laba, jo tev ir līdzīgs priekšstas saistībā ar bitēm. Bet tu neesi ārsts!!!! Mēģini apjēgt to, ka tu neesi ārsts! Mēģini apjēgt, ka pat ilggadīgā medicīnas praksē pārbaudītas oficiālas alopātiskās medicīnas metodes ir ar blaknēm, nerunājot nemaz par dziedniecības metodēm. (Kaut vai atceramies pašpārliecināto dziednieci Jansoni, kura sava vīra kuņģa čūlu dziedināja ar skābu kāpostu sulu, burtiski iedzenot viņu kapā.)
Uzņemies atbildību par saviem vārdiem un darbiem, gatons, neaizmirstot, ka tu neesi ārsts!
Un tā arī neesmu sagaidījis tavas objektivitātes apliecinājumu, ka tu ne tikai izmisīgi cīnies pret citiem komentētājiem, bet vari arī kaut ko pakritizēt attiecībā uz paša ievietoto rakstu. Piemēram, ko tu domā par šo teikumu: “Skudra tak zin, kur jākož.”
Tiešām nemulsina, viss ir tika pašsaprotami, ka pat nav, ko piebilst? Var tikai sašust, kā kāds atļaujas pavīpsnāt par to?!
Nu nav jau nav tik traki
Esmu izlasījis gandrīz visas Suvorova grāmatas (šķiet, nav sanācis laika tikai divām), kā arī noskatījies daudzas intervijas ar šo cilvēku. Man kā bijušajam IeM darbiniekam, protams, ir interesants viņa (kā bijušā GRU (Galvenā izlūkošanas pārvalde) darbinieka) viedoklis par daudzām lietām. Esmu interesējies par GRU cilvēku sagatavošanas metodēm – šie dienesti parasti jokus nesaprot un cenšas saviem cilvēkiem dot tās zināšanas (arī cīņas un izdzīvošanas tehnikas), kas ir izkristalizētas praksē. Man nav pamata apšaubīt, ka Rezuns, kas saņēmis augsta līmeņa apmācību, tomēr izvēlas arī šādas tautas metodes. Protams, ka es neuzskatu, ka tā ir panaceja pret visām kaitēm un ka pārējie ir muļķi (arī es, jo nelecu pūznī 
)tāpēc, ka to neizmanto. Tas ir Rezuna viedoklis. Kas attiecas uz atbildību – publicēt vai nē… Nu ko lai saka, Suvorova “Akvārijs” ir tulkots latviski un ir brīvi nopērkams (tāpat kā daudzas tradicionālai un netradicionālai medicīnai veltītas grāmatas) Latvijas grāmatnīcās. Neviens to par opiju tautai nav atzinis 
Un tādu cilvēku, kas sastrādās muļķības, vienmēr pietiks. Rezuns taču pats brīdina, ka nevajag pārforsēt.
Mēs taču nezinam, kā īsti bites atrod savus stropus vai putni atrod savas ligzdošanas vietas pēc gariem pārceļojumiem. Domāju, ka daba ir parūpējusies par skudras maņām, lai tā prastu atrast tādu vietu citas būtnes ķermenī, kurā iekožot, inde ātri nonāk organismā (domāju, ka to Rezuns arī bija domājis nevis to, ka skudra prastu diagnozi uzstādīt 
) Nepataisi nu pats moderno medicīnu par savu fetišu 
Arī tā nav panaceja un mēs šeit varētu vēl daudz un diskti izskatīt lietas, kurās cilvēki ar akadēmiskiem medicīnas grādiem visu salaiduši totālā sviestā 
Par dziedniekiem ir atsevišķa tēma, uz kuru es skatos ļoti kritiski. Par to vai skudra zin vai nezin kur kost – mēs taču abi nevaram pilnībā aizstāvēt savu viedokli vai ne?
Man ir sajūta, ka daļēji esmu vainojams šībrīža diskusijā – es taču ar savu komentāru aktivizēju gadu vecu rakstu.
, kaut gan līdz šim bija nācies sastapt vienīgi karojošus kristiešus. 
Tāpēc atļaušos izteikt savu viedokli: Solaris, Tu esi aresīvs, kaut gan, iespējams, pats to nejūti. Varbūt tas ir tādēļ, ka esi jauns. Varbūt tādēļ, ka nodarbojies ar kādu Austrumu cīņas veidu. Kaut gan tam tā nevajadzētu būt. Tāds kā karojošs daoss
Šādā situācijā jebkādām diskusijām diez vai ir nozīme. Kāds vienkārši ies ciemos pie skudrām, kāds – ne!
Iespējams, ka solaris daļēji ir taisnība – varbūt man uzreiz vajadzēja savu komentu pielikt. Centīšos to turpmāk ņemt vērā. Varbūt reizēm esmu nevērīgs, jo cenšos šajā blogā vienkārši ierakstīt citātus, kuri kādreiz vai patreiz ir nozīmīgi manā dzīvē, pieļaujot, ka vēl kādā tas raisīs domu plūdus
Par to lūdzu atvainot.
‘Bludnij kā tevi tur’ – un kāda rakstura cilvēkus tad tu domāji sastapt cīņas mākslas portāla komentāros?! Protams, ka esmu agresīvs – tādā līmenī, kāds ir ikviens normāls vīrietis.
Un tas nebūt nav kaut kas slikts. Jo jānošķir agresija no kaitējuma nodarīšanas. Es nevienam kaitējumu nenodaru. Tā ka atšujies, runā par tematu.
Un, ja kādam nepatīk atšķirīgi viedokļi, tad nedodiet publicēšanas iespējas vai arī nelasiet komentārus.
Citādi – samierinieties, ka ir cilvēki, kuriem atšķiras viedoklis no tava.
Samierināties nevis kā piekāpties, bet kā prast būt līdzsvarā ar pasauli. Tas ir – ar reālo (nevis iedomāto un gribēto) pasauli.
Vispār jau tēli, iedomas, sapņi, cerības utt. arī veido mūsu iekšējo pasauli, kuru cenšamies pilnveidot. Grūti ir tā novilkt strīpu – šis ir reāls, bet šis – nereāls. Tas ir tāpat kā fakts, ka tas, ko pasaki, ne vienmēr tiks uztverts tā kā to esi sapratis tu (vai es)…