Datums: 30.09.1999
Autors: Inguna Spuleniece
Nodarbības Māris sāk ar klasisko iesildīšanos.
Tā darot brīnumus, cilvēki kļūstot lokanāki: “Cilvēks noveco no kājām. Atnāk jauni puikas, desmit piecpadsmit gadus par mani jaunāki, bet, cik pārsteidzoši stīvi viņi ir. Divus gadus vajadzētu mācīt viņiem pareizu stāju, elpošanu, locīt un staipīt. Bet nav laika, esam stresaina civilizācija, kurai nepieciešami pēc iespējas ātrāki rezultāti. Mums jāpaspēj, jāpaspēj… Pēc iesildīšanās mācu krist. Tas ir ļoti svarīgi, jāprot atrast izeju no situācijas, kurā zaudēts līdzsvars, vienalga – garīgais vai fiziskais. Labi, ja varētu mācīties arī hieroglifu rakstību, tas trenē smadzeņu labo puslodi.”
Kopš septembra vidus aerobikas klubā Koridors notiek nodarbības Ķīnas cīņas mākslā ušu. Skolotājs (kaut pats atzīst, ka vēl aizvien būtu dēvējams tikai par skolnieku) MĀRIS PURIŅŠ saka, ka ušu radies pirms 3,5 tūkstošiem gadu, bet šīs mākslas ziedu laiki pienākuši 18. gadsimtā. Terminu ušu aptuveni varētu tulkot – agresijas ierobežošanas māka.
Par ušu un savu ceļu aizraujošajā cīņu mākslu pasaulē stāsta M.Puriņš: “Kad mācījos 7. klasē, man Ēdoles skolā bija iespējams apgūt klasisko cīņu. Pēc tam pie dažādiem treneriem nedaudz pamācījos arī karatē. Kad uznāca mānija uz ķīniešu stiliem, iepatikās, kā viņi skaisti plātās. Tas nebija tik kaulaini kā karatē. Pusgadu esmu mācījies Liepājā sporta klubā Atlēts, vēlāk – pašmācības ceļā. Pēdējos desmit gadus nodarbojos ar ušu. Grūti pateikt, vai tā ir filozofija, māksla. Zinu, ka ušu nav sporta veids. Arī karatē bija māksla – māksla izdzīvot neiespējamās situācijās. Un bokss kādreiz bija cīņas māksla.”
Māris atzīst, ka cīņu mākslai veltījis vismaz 17 dzīves gadus. Lasījis speciālo literatūru, mācījies atšķirt pareizo literatūru no nederīgās, sapratis, ka filmās rādītais šovs nebūt neraksturo attiecīgo cīņas veidu.
Jautāts, kādēļ nolēmis, ka ķīniešu cīņas māksla jāmāca Latvijā, Māris stāsta: “Austrumos saka – kad skolotājs ir gatavs, atnāk skolēns. Honkongā ušu sauc par kunfu, kas nozīmē – katru dienu dari vienu un to pašu, tikai katru reizi centies to izdarīt labāk. Kādēļ Latvijā? Mēs savējās mākslas necienam. Kad mācu, pamazām stāstu arī par vietējo. Bet, ja es aicināšu apgūt vienīgi prūšu paukošanu, seno kuršu cīņas veidus, no manis skolēni aizmuks. Austrumus visi pazīst, redzējuši filmās, cik skaisti tiek kājas vicinātas. Bet pacel to kāju uz apledojušas zemes, redzēsi, kas iznāks. Cenšos puikām dot labāko no tā, ko pats esmu apguvis, ievērot ušu skolas pamatprincipus, klāt liekot to, kas ir efektīvs konkrētā situācijā. Esmu pārliecināts, ka mani skolēni savas zināšanas neizmantos ļaunprātīgi. Viņi atnāk mirdzošām acīm, lai ķertu efektīvus paņēmienus, bet drīz vien iemācās, ka tie paņēmieni patiešām ir ļoti iedarbīgi. Tad viņi sāk cienīt otra cilvēka veselību un dzīvību, rodas atbildības sajūta un izpratne, ka dzīve nav filma, kur bariņš drošo puišu vienu pieklapē, tas pieceļas un iet tālāk. Dzīvē tā nenotiek.”
Pēc Māra domām, ar ušu var nodarboties jebkurš. Labākais vecums esot no sešiem gadiem. Nebūtu vēlams sākt mācīties pēc astoņdesmit gadu sasniegšanas, tomēr – ja ļoti gribas, varot: “Tā vienkārši ir māksla dzīvot. Dzīvesveids, ko nevar iemācīt pēc gada vai divu trenēšanās. Japāņi uzskata, ka tas, kurš saņēmis karatē melno jostu desmit gados, vēl nav meistars.”
Klausoties Māra stāstītajā, jābrīnās par viņa Austrumu kultūras zināšanām. Viņš pats gan Austrumu zemēs nav bijis: “Pabraukāt pa pasauli ir skaisti. Es labprāt kaut kur aizbrauktu, bet savu garīgo svētceļojumu uz Austrumiem beidzu tad, kad izlasīju Raita Šķiltera teikto: “Kamēr jūs ejat uz Austrumiem, jūs tur nekad nenokļūsiet, jo esat aizņemti ar iešanas procesu”. Cilvēks ir vērtīgs ar to, ka viņš ir savā vietā. Ja tevī ir Austrumi, tu tur arī esi. Māca taču – ja Dieva nav sirdī, Viņa nav nekur. Ja templis sirdī nojaukts, no akmens to neuzcelsi.”
Par saviem skolotājiem ušu mākslā Māris atzīst krievu meistarus Kadočņikovu, Medvedjevu un Popvu, kurš skaitās augstākais tās skolas patriarhs, ko apguvis arī Māris. “Latvijā Austrumu māka viens pret vienu nemaz neder. Patiesā gudrība iet no sirds uz sirdi, tā nav iemācāma ar vārdiem. Tikt uz Austrumiem, tas nenozīmē atrast tur Skolotāju. Ja viņam jāatnāk, viņš atnāks pie manis arī Latvijā,” tā Māris.
Māris neliek saviem audzēkņiem lasīt Austrumu gudro darbus: “Cilvēks atnāk un atklāj sevi. Ja viņš grib, viņš atrod tālāko ceļu. Es nemācu paņēmienus, es rādu principus, pēc kuriem katrs veido savu stilu, atbilstošu domāšanas veidam, ķermeņa svaram.”
Uz jautājumu, vai Māris pats jūtas droši, ka varēs sevi aizsargāt pret ļaunprātīgu uzbrukumu, viņš atbild: “Esmu tikai cilvēks, ko var gan piekaut, gan nogalināt, neesmu nemirstīgs. Man ir šādas tādas priekšrocības pret neapmācītu cilvēku, ne vienmēr es no sitiena kritīšu, iespējams, ka mācēšu izvairīties. Treniņā man jautāja, vai varētu nostāvēt pret pieciem karatistiem. Ja viņi būtu īsti karatisti, tad nē. Savukārt – ja viņi būtu īsti karatisti, kādēļ viņiem, augstas klases profesionāļiem, vajadzētu man uzbrukt?”
No LV Nacionālās Bibliotekas arhīviem