Pieskaitu sevi pie tiem cilvēkiem, kas, no vienas puses, iesaka citiem sekot tikai pārbaudītām lietām (piemēram, sekot konkrētas skolas mācībai, tehnikai un tml.). Taču, no otras puses, es atbalstu arī dažādus eksperimentus.
Piemēram, ir savdabīga interneta vietne www.dzivajoga.lv , kuras autors cenšas rast garīgu pilnveidi miksējot kaut ko no latviešu un indiešu zināšanām. No vienas puses šāda pieeja var izsaukt skepsi – ko tie latvieši var taisīt putru no visa, pašiem savu labumu pietiek!?
Taču uz to var paskatīties arī no citas puses (protams, ja vien cilvēkam šāds skatījums uz pasauli ir pieņemams) – dvēselītei nav ne dzimuma, ne tautības un, pēc būtības, – tai ir pilnīgi vienalga, kādas metodes tiek izmantotas, atverot vārtus uz Apskaidrību (es personiski ar vārdu Apskaidrība saprotu nevis bezdarbīgu lidināšanos Tukšumā, bet gan pacelšanos jaunā – plašākā un tīrāka visa saprašanas līmenī). Protams, priekš mums ir vienkāršāk, ja mēs savos platuma grādos izmantotu metodes, kas būtu pārbaudītas gadu tūkstošos, taču – vai nu šīs zināšanas pie mums ir paputējušas, vai nu cilvēciņi, kuriem tās ir, uzskata par vajadzīgu tās turēt noslēpumā, jo neredz tām cienīgus glabātājus.
Šādā situācijā nekas cits neatliek, kā ķerties pie pieejamas informācijas apstrādes – austrumnieku gudrību saprašanas 
Vienīgais, ar ko nevajadzētu aizrauties – pēc pirmajām izpratnes dzirkstīm sākt sevi uzskatīt par kaut kādu garīgo skolotāju, kuram uzreiz jādodas tautās šīs zināšanas klāstīt.
Par labāko garīgās audzināšanas metodi es uzskatu citu audzināšanu ar personisko piemēru – “izglāb pats sevi un ap tevi izglābsies daudzi”. Skolotājam jābūt iedvesmas avotam nevis rīkstes vicinātājam un kaitonošam reklāmas stabam. Skolotājs ir tas, kas ir uzzinājis kaut ko vairāk un ar savu dzīvo piemēru (nevis teorētiskām pamācībām) mums rāda, ka šo pakāpi ir iespējams sasniegt. Skolotājs ir tas, kura tēlu visu laiku varam paturēt apziņā kā etalonu rīcībai grūtos brīžos.
Man parasti izraisa smaidu cīņu skolotāji, kas māca cilvēkiem kā pareizi izstaipīt špagatu, lai gan paši to neprot. Šādas pamācības zaudē iedarbības spēku praktisku piemēru neesamības dēļ un patiesībā ir tukša laika šķiešana…