Daudzus cilvēkus (arī mani) “sašūmējis” vakardienas sižets LTV “Panorāmā” par to, ka kādā Jūrmalas bērnudārzā bērniem tiek mācīta ir kristīgā ticība.
Man personiski nav nekas pret reliģijām, taču man ir pretenzijas, ka konkrētajā gadījumā dzīve atkal pierāda, ka pēc būtības notiek cilvēka gribas apspiešana.
Jautājums bērnudārza vadītājai: kāds tukšums ir 4 gadīgā bērnā?
Jautājums māmiņai, kura teica, ka cilvēkam bērns jāved uz citu dārziņu: kāpēc gan viņam tas būtu jādara, ja bērnudārzam mācību programmu nosaka valsts? kaut kāda nedaudz greiza loģika šeit sanāk. Mūsu valstī spēkā ir Satversme, kuras 99.punkts nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.” Izmantojot niknās māmiņas stilu teikšu tā: Ja kādam ir problēmas ar šīs mūsu valsts pamatlikuma normas izpratni, brauciet uz citu valsti!
Mūsdienās ir plašas iespējas apmeklēt dažādas reliģiskas organizācijas brīvprātīgi. Nav šaubu par to, ka frāze “mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien” nenozīmē neko sliktu, taču kāpēc bērnam jāiekaļ kaut kādas frāzes? Vai tas ir tikumības pamats? Tikumības pamats ir pašu ētisko normu iemācīšana un ievērošana. Un tam nav nepieciešama kādas reliģiskās skolas izmantotā metodika. Vai audzinātājiem ir grūti bērnam paskaidrot, ka zagt ir slikti? Nu tad jādomā vai audzinātājs ir pietiekoši kompetents. Māmiņas saniknotā reakcija uzskatāmi pierāda, ka no ētikas tur nav ne smakas – cieņa pret citādiem uzskatiem arī, starp citu, ir ētika…
Es gan esmu vēl jauns un varu kļūdīties….