Datums: 21.11.1997
Autors: Vladimirs IVANOVS
Apmēram pirms mēneša «RB» īsi stāstījām par Sergeju Ostrenko un par to, kam viņš veltī visu savu brīvo laiku. Bet konkrēti – ušu, tā paveidam tai dzi cjuaņ un vienam no tā virzieniem – čeņ. Noorganizēja aizrautīgu cilvēku grupu, tā jau otro gadu sekmīgi nodarbojas, apgūstot tik sarežģīto un ļoti interesanto cīņas mākslu. Starp citu, vārds «māksla» te ir vietā arī cita iemesla dēļ. Sergejs Ostrenko savulaik Maskavā beidza Teātra institūtu, lasīja lekcijas konservatorijas Teātra fakultātē. Pirms trim gadiem viņš atbrauca uz Rīgu. Tagad strādā Rīgas Jaunajā teātrī gan par režisoru, gan horeogrāfu, gan pasniedzēju. Iznāk pavisam loģiski, ka mākslas cilvēks no dejas uz skatuves pārgājis uz seno ķīniešu vingrošanu, piedevām vēl ar to aizrāvis cilvēkus.
Aizrāvis šā vārda tiešā nozīmē. Centības, konsekvences un gribasspēka viņa skolniekiem ir atliku likām. Nu jau otro gadu šim pasākumam uzticīgu cilvēku grupa septiņos no rīta nāk uz nodarbībām piecas reizes nedēļā. Jums jāpiekrīt, ka šis fakts par daudz ko liecina…
- Kāpēc pulksten 7 no rīta, nevis citā ērtākā un ierastākā laikā?
- Tas ir tāpēc, ka galvenokārt pie manis nodarbojas radoši cilvēki. Kā zināms, vakara stundas viņiem ir aizņemtas. Tā arī nolēmām sanākt no rītiem. Nodarbojamies tieši stundu. Nodarbības notiek LU Ekonomikas fakultātes zālē, kas, starp citu, vairs nespēj uzņemt visus interesentus. Kā sākām pirms vairāk nekā gada, tā arī turpinām līdz pat šim laikam. Visi ir ļoti aizrāvušies.
- Un cik tad ir šo cilvēku, kas aizrāvušies ar tai dzi cjuaņ?
- Pastāvīgi nodarbojas cilvēku divdesmit. Gada laikā sanāca apmēram piecdesmit.
- Lai tālāk attīstītu mūsu tēmu, pastāstiet, ar ko konkrēti jūs nodarbojaties.
- Kā jūs varbūt zināt, ušu ir tuvcīņas cīņas māksla, seno ķīniešu vingrošana, kas sevī iekļauj daudz virzienu, kuri orientēti uz veselības, gara spēka nostiprināšanu, ātruma un muskuļu spēka attīstīšanu. Pavisam pasaulē ir apmēram 300 ušu veidu un virzienu. Tie ir gan «ārējie», gan «iekšējie» virzieni. «Ārējo» mērķis – attīstīt muskuļu spēku, fizisko – izturību, bet «iekšējie» virzieni, varētu teikt, nodarbojas ar cilvēka iekšējo rezervju, viņa enerģiju attīstīšanu. Bet to mērķis ir viens – cīņas īpašību attīstīšana un garīgas apgaismības panākšana.
- Ar kādu virzienu nodarbojaties jūs un jūsu grupa?
- Mēs nodarbojamies ar vienu no «iekšējiem» virzieniem – tai dzi cjuaņ. Šis virziens iekļauj piecus klasiskos stilus – čen, jan, u, u (dažāda hieroglifa rakstība, bet skanējums vienāds) un sun.
- Kā es sapratu, jūs esat devis priekšroku čeņ stilam?
- Jā, tas ir vissenākais stils, pastāv vairāk nekā 300 gadu. Tas attīstījās 17. gadsimta beigās kādā Min ģimenē. Tas ir maigs, elastīgs stils. Tas tika speciāli nedaudz mīkstināts un piemērots inteliģencei. No šā stila čeņ attīstījās pārējie. Pastāv sarežģīta klasifikācija. Piemēram, čeņ stils sastāv no vecās, jaunās un mazās formas.
- Ko konkrēti nozīmē ušu paveids tai dzi cjuaņ?
- Tā ir tuvcīņas attīstīšana, auksto ieroču, zobenu, šķēpu un nūju pārvaldīšana. Mūsu grupā prioritāte piešķirta sportiskākam virzienam. Čeņ tomēr ir tuvcīņa. Rīgā pietiek grupu, kas nodarbojas ar tai dzi cjuaņ veselības uzlabošanas virzienu. Konkrēti jan stils vairāk domāts pusmūža cilvēkiem, sievietēm un bērniem. Tajā vairs nav asu kustību, lēcienu utt.
- Šķiet, par jan stilu esmu dzirdējis vairāk.
- Teiksim tā, tas ir populārāks, jo ir vienkāršāks. Čeņ tomēr ir sarežģītāks. Es mācu klasisko jaunā virziena formu, ko radījis Čeņs Fa Ke – viens no ušu patriarhiem. Tieši viņš radīja tā dēvēto 83 pozīciju kompleksu, kas tulkojumā nozīmē «jaunie ietvari». Pēc tam, čeņ stila nākamajā stadijā, ir sarežģītāks komplekss, kaujinieciskākā virziena «lielgabala trieciens». Tas attīsta tuvcīņas tehniku. Tālāk notiek darbs ar ieroci.
- Cik tālu tikusi jūsu grupa čeņ apguvē?
- Lai gan mēs nodarbojamies otro gadu, uz otro kompleksu vēl neesam pārgājuši. Bet kā viss sākās? Pirmajā gadā mēs eksperimentējām. Teātrī noorganizēju deju kustību laboratoriju, kas strādāja svētdienās. Tajā pulcējās cilvēki, kurus bija ieinteresējusi kustību psiholoģija, miesas jaunrade. Šie cilvēki ieinteresējās par elpošanu, iekšējo enerģiju. Es noorganizēju divu nedēļu semināru cigun apgūšanai. Bet jau pēc kāda laika sāku mācīt regulāri. Laiks rit, grupa kļūst aizvien lielāka.
- No gribētājiem nevar ne atkauties?
- Noorganizējām vairākas grupas. Viena, par kuru jau stāstīju, nodarbojas no rītiem. Ir vakara grupas, kas nodarbojas Imantā un centrā, Muzikālajā teātrī. Ir arī dienas grupa no pulksten 9 rītā.
- Iznāk tā, ka no aizraušanās ar tai dzi cjuaņ esat pārgājuši uz nopietnāku darbu un tam tiek veltīts ļoti daudz laika?
- Jā, turklāt visi interesenti svētdienās nāk uz Muzikālā teātra baleta zāli. Tur notiek nestandarta – ar improvizāciju, ar mūziku, ar kādiem teātra tēliem saistītas – nodarbības. Svētdienas nodarbību mērķis – atbrīvošanās no stereotipiem, kas rodas visas nedēļas laikā.
- Cik dziļa ir tai dzi cjuaņ mācība?
- Tai dzi cjuaņ uzbūvēta tā, ka ļoti daudz jāstrādā pie iztēles attīstīšanas, tā jātrenē. Tā ir sava veida prāta vingrināšana. Tātad – arī darbs ar domu. Jāatbrīvojas no blakus domām, jāprot koncentrēties tikai uz noteiktu vingrinājumu.
No LV Nacionālās Bibliotekas arhīviem