Datums: 14.12.2001
Autors: Māra Majore
Ingum Linē ir 21 gads, viņš strādā zemessardzes 2. brigādē, RPIVA apgūst izglītības psiholoģiju un pasniedz u-šu 1. – 5.klašu bērniem.
Lai gan daudz laika tiek pavadīts Cēsīs, viņš dzīvo Valmierā, kur arī pats darbojas ķīniešu kaujas mākslas u-šu klubā Kristapa Streiča piemiņai.
- Cik sen u-šu apgūstams Latvijā?
- Latvijā tas ienāca apmēram 80. gadu vidū. Sākumā tas bija ļoti populārs (tāpat kā karatē, aikido u.c. kaujas mākslas), jo bija kaut kas jauns un tajā laikā arī aizliegts. Piemēram, 1993. gadā Valmierā, kad es sāku trenēties, pieteicās tuvu pie diviem simtiem cilvēku, tagad esam palikuši divi. U-šu bija vairāk pazīstams ar nosaukumu kung-fu, lai gan tas īstenībā nav viens un tas pats. Pašlaik u-šu vairs nav tik populārs, ar to var nodarboties Rīgā, Valmierā, Cēsīs un vēl dažās pilsētās.
- Vai u-šu cilvēku attīsta ne tikai fiziski, bet arī garīgi?
- Ir tāds teiciens: “Nodarboties ar kaujas mākslām un nenodarboties ar iekšējiem sasniegumiem, tas ir dzīvi izniekot.” Lai gan vairumam, kas uzsāk trenēties, mērķis ir tieši iemācīties kauties vai, smalkāk izsakoties, aizstāvēties. Taču starp to nav īpaša atšķirība, jo kaujā vājākais ir muļķis, bet stiprākais nelietis.
U-šu līdzi nāk filozofija, kurai pamatā ir daoisms un budisms. Šajās mācībās nopietna loma ir meditācijai. Ja grib nopietni nodarboties ar u-šu ne tikai kā ar sportu, tad bez tās nevar iztikt. Meditācija ir savas garīgās pasaules disciplinēšana, kas ļauj cilvēkam iegūt daļēju varu pār savām domām un jūtām. Tā dod iespēju meklēt iekšējos motīvus un atklāt nezināmo, kļūt neatkarīgam no vilinājumiem un iekārēm, kādus dzīve piedāvā katram. Vienkāršāk izsakoties, tas ir darbs ar savu apziņu, jo labs kareivis ir cilvēks ar skaidru apziņu, kurš izprot un kontrolē situāciju. Tāds, kurš valda nevis pār citiem cilvēkiem, bet gan pats pār sevi, savām emocijām un rīcību.
U-šu tiek uzsvērts – ja neesi uzveicis pats sevi, kā gan vari gribēt uzveikt citus. Bet, kad cilvēks ir uzvarējis sevi, vairs nav nepieciešams uzvarēt citus, tas šķiet smieklīgi, pat zemiski.
Klāt nāk arī dažādi aizliegumi – nedrīkst smēķēt, lietot apreibinošas vielas, kauties u.c.
- Kāpēc māci tieši bērnus?
- Ar bērniem strādāju, jo to māku vislabāk. Bērni ir lokanāki un vairāk piemēroti sportiskā u-šu apguvei. Vēl arī tas, ka mūsdienu modernajā un “attīstītajā” sabiedrībā, kurai vairāk interesē, kas notiek kaimiņa guļamistabā, nevis paša galvā, bērnus brīvajā laikā lielākoties audzina televizors vai iela. Tas ir skumji! Tādēļ šīs divas stundas katru nedēļu, kad audzinu es, cenšos attīstīt viņos tādas īpašības kā veselīga pašapziņa, gribasspēks u.c., jo tās dzīvē noderēs daudz vairāk nekā spēja uzcelt kāju augstāk par galvu vai tml. Mēs taču nedzīvojam džungļos!
- Vai bērni iegūst arī jostas?
- Mūsu klubā noteikts, ka pirmo jostu var iegūt ne ātrāk kā pēc divu gadu treniņa, kārtojot eksāmenu. “Mūsu klubā” es saku tāpēc, ka u-šu nepastāv stingrs un vienots jostu sadalījums kā, piemēram, karatē. Katrs u-šu klubs, skola var noteikt savu jostu sistēmu – krāsu, skaita un secības ziņā.
- Vai notiek u-šu sacensības?
- Latvijā gandrīz ne, jo konkurences un sadarbības starp klubiem tikpat kā nav. Ik pēc diviem gadiem notiek pasaules čempionāts (šogad notika 6.), katru gadu Eiropas, kā arī dažādu valstu čempionāti. Ir reāla iespēja, ka, sākot ar 2008. gadu, u-šu tiks iekļauts olimpiskajās spēlēs. Šogad Valmieras kluba izlases puiši pasaules čempionātā pārstāvēja Latviju un ieguva 5. un 6. vietu.
- Kādi ir tavi nākotnes plāni?
- Turpināt pilnveidoties garīgi un fiziski, apgūt tādus u-šu novirzienus, kas būtu vairāk piemēroti pieaugušajiem.
- Ko esi ieguvis, nodarbojoties ar u-šu?
- Disciplinēts dzīvesveids ļauj aizvadīt mūžu mērķtiecīgāk, radošāk un mierīgāk. Lai tā notiktu, daudz kas ir atkarīgs no mūsu izturēšanās un garīgās attieksmes. Un u-šu ir ļoti spēcīgi ietekmējis manu skatījumu un līdz ar to arī attieksmi pret sevi, citiem cilvēkiem, pasauli un dzīvi kopumā. Labāk izprotot sevi, esmu sācis labāk izprast citus, jo, no vienas puses, mēs visi esam vienādi – visiem asinis ir sarkanas un visi grib būt laimīgi. No otras – mēs katrs dzīvojam savā pasaulē, savā uzskatu sistēmā, kura katram ir veidojusies citādāk, tāpēc tā ir jāciena ne mazāk kā savējā, un visi cilvēki jāpieņem tādi, kādi ir. Mainījusies attieksme pret pārejošām vērtībām – naudu, slavu, stāvokli sabiedrībā u.c. Uz Turieni jau mēs līdzi paņemsim tikai savu pieredzi un darbus. Dievs taču nevienu nevērtēs pēc ordeņiem, balvām vai grādiem!
No LV Nacionālās Bibliotekas arhīva