Es esmu viegls…. viegls kā putns. Es speru soļus smiltīs, bet pēdas nepaliek. Mana elpa ir nedzirdama un viegla, bet tai pat laikā – harmonijā ar Visumu un dabas spēkiem, kas spēj saudzēt vai iznīcināt veselus kontinentus…. Es esmu tepat… bet vienlaikus – manis šeit nav, jo esmu citāds, lai gan citi mani redz esam līdzīgu sev… Manas plaukstas kvēlo, mainoties Iņ un Jan ritmos… Vai tā būtu Lielā Robeža? Tai Czi?