Šorīt, lasot Lamas Ole Nidāla darbu “Par lietu dabu”, nonācu pie nodaļas, kurā viņš pievēršas pazīmēm, pēc kurām atpazīt Skolotāju, kā arī nozīmei cilvēka garīgajos meklējumos. Tiem, kam neinteresē budisms, var atmest specifiskās norādes uz budismu un izmantot principus. Domāju, ka tie var noderēt jebkuras garīgas mācības pārstāvim…
Lama Ole Nidāls:
Arī mūsu datoru un ātrmācības kursu laikmetā nekas nespēj aizvietot personisku skolotāja – skolnieka kontaktu. Jo visaptverošākas ir nododamās zināšanas un atskārsmes, jo svarīgāka ir šī saikne. Kad īstenots skolotājs dalās savas pieredzes pasaulē ar skolnieku, viņš spēj to bagātināt nepastarpināti apzinātā un neapzinātā līmenī.
Kandžura pamācības, bez šaubām, tika pierakstītas pilnīgā atbilstībā tam, kā tās deva Buda, un ir saglabājušās tajā pašā veidā, tomēr pašas svarīgākās un tiešākās pamācības līdz šim laikam ir izdzīvojušas, pateicoties to pieredzes nesējiem no miesas un asinīm. Pirmkārt, trim vecajām Tibetas budisma līnijām jeb “sarkano cepuru” skolām pieder neizmērojamas īpašo pamācību bagātības, kas nepastarpināti norāda uz prātu un kas tiek nodotas tieši no skolotāja skolniekam. Kagju skolas vārds pat tā ir cēlies: Ka nozīmē “mutisks”, un gju nozīmē “līnija” jeb “pārvade”. Ko Buda pirms vairāk nekā 2500 gadiem mācīja saviem apdāvinātākajiem skolniekiem, ap 750. gadu lielais praktiķis Guru Rinpoče atnesa uz Tibetu, un divsimt gadu vēlāk varonis un lajs Marpa Tibetā nostiprināja, tas joprojām turpina dzīvot spēcīgos, priecīgos ļaudīs Austrumos un Rietumos. Tādā veidā skolotājs pats ir attīstības ceļš. Viņš (vai viņa) atmodina iedvesmu, sniedz metodes un apstiprinājumu. Kā bieži teica Kalu Rinpoče, pirmais Kagju skolotājs, kam bija skolnieki no Rietumiem: “Kad jūs esat iemācījušies no Lamas visu, jūsu un viņa prāts ir viens”.
To, ka garīgā saikne ar skolotāju var būt ārkārtīgi noderīga, apstiprina daudzi slaveno Indijas un Tibetas meistaru dzīvesstāsti. Naropa, Maitripa, Marpa, Milarepa, Rečungpa, Gampopa un septiņpadsmit Karmapas, viņi visi pateicības pilni apliecina, ka sasnieguši mērķi, pateicoties Lamas svētībai.
Nevar ieraudzīt augstāka kalna virsotni, stāvot uz zemāka, saka tibetieši. Tāpēc ir grūti patiesi novērtēt skolotāju. Tomēr, ja mēs esam pietiekami atvērti, ir vērts pēc godīgas pārbaudes redzēt viņu tik augstu, kā to ilgtermiņā ļauj viņa spēks. Jo skolotājs ir mūsu pašu prāta spogulis. Tie, kas nav atbrīvojušies, redz nevis pasauli, bet gan sava prāta saturu, un tas, kas labu skolotāju uztver augstā līmenī, tādējādi pirmām kārtām pierāda sev piemītošo iekšējo bagātību. Tāds redzējums liecina par labu mūsu pašu spējām, un atkal, daloties Kalu Rinpočes gudrībā: “Kas uztver skolotāju kā Budu, saņem Budas svētību. Kas pieredz viņu kā Bodhisatvu, saņem tā svētību, un tas, kas redz viņu kā parastu cilvēku, iespējams, tiek pie galvassāpēm.”
Patiesībā bez uzticēšanās nebūtu Dimanta ceļa un tā daudzo sekotāju ne Budas laikos Austrumos, ne sākot ar septiņdesmitajiem gadiem Rietumos. Ar šo atvērtību vajag apieties kā ar lielāko dāvanu, kas gan ir arī ārkārtīgi bīstama. Lielākā dāvana tāpēc, ka nav ātrāka ceļa uz Apskaidrību, bet vienlaikus arī bīstama, tāpēc, ka identificēšanās ar skolotāju prasa lielu briedumu no skolnieka puses.
Turklāt skolotājs ir Lama tieši tad, kad pārstāv Budu un viņa mācību. Ja viņš runā, piemēram, par mūsdienu politiku, par ko Buda pirms 2500 gadiem nevarēja neko teikt, tad, cerams, ka skolotājam ir drosme un dzīves pieredze. Viņa vārdu avots tomēr būs viņa personiskā izpratne un dzīves skatījums.
Pateicoties pareizi ievirzītai skolnieka atvērtībai, pakāpeniski izzūd viņa iespēju robežas. Tomēr kopā ar iedarbīgiem pašatvēršanās līdzekļiem, kuru labumu apliecina pieredzes pārmantojamības līnija, var iegūt arī aprēķinātāju vai nespējīgu skolotāju, tāpēc skolotājs vispirms ir nopietni jāpārbauda. Ja kopuma tikšanas ķīmija šķiet atbilstoša, ja jautājumi izzūd paši no sevis, ja skolotājs uztver labus jokus, ja viņš necenšas neko pierādīt un acīmredzami domā par citiem, tad jāatzīmē kvalitātes, kas būtu sagaidāmas no nopietni uztverama budisma Dimanta Ceļa skolotāja:
Augstākajā līmenī bezbailība, prieks un mīlestība ir neizbēgamas īstenojuma pazīmes. Tā kā mūsdienu stresu pilnajā dzīvē diez vai var pietiekoši laika pavadīt skolotāja tuvumā, lai pārliecinātos par šo īpašību nesatricināmību, vajadzētu vismaz pavaicāt sev, vai pēc desmit gadiem mēs gribētu pārņemt daudzas no šā skolotāja uzvedības īpatnībām.
[simpleAdPlacement] Tāpēc vispirms apdomājiet, vai jūs ietu kopā ar šo skolotāju zagt zirgus, tas ir, vai jūs patiešām viņam (vai viņai) uzticaties, un vai jūs vēlētos pārņemt viņa īpašības, pirms ielaist viņu savā prātā tik svarīgā līmenī, kā skatījums uz lietām. Turklāt ļoti noder iepazīšanās ar citiem skolniekiem. Jāpārbauda, vai arī te viss saskan sajūtu ziņā, un vai jūs varat cilvēciski pieņemt šos ļaudis. Te skolnieki tikpat lielā mērā kā skolotājs ir atbildīgi jaunpienācēju priekšā. Kā visur citur dzīvē, nekas nav tik pārliecinošs kā cilvēciska attīstība. Tikai skolotājs ar labu dzīves pieredzi un omu, kurš pārdzīvo paša uztverošā izplatījuma iespējas kā prieku, var pareizi nodot tālāk atbrīvojošos un apskaidrojošos mācības līmeņus. Tāda skolotāja ietekme, kurš neiztur spiedienu vai dod tikai kaut ko personisku vai saldenu, vēloties izpatikt visiem, izgaisīs kā silta vēja pūsma.
Turklāt budisma skolotāja situācija nebūt nav sarežģīta — viņam ir jārūpējas par to, lai vārdi sakristu ar darbiem. Tad lēmums, vai izvēlēties šo skolotāju ar visām viņa īpašībām, vai nē, ir skolnieka ziņā. Dimanta ceļā šī caurspīdība ir īpaši svarīga, tā kā skolotāja īpašības tiek ātri pārņemtas. Jaunas slotas tīri slauka. Jācer, ka mūsdienās briedumu gūstošajiem Rietumu laju skolotājiem izdosies nošķirt reliģiju no politikas labāk, nekā daudziem “titulētajiem”, no kuriem mēs tagad pārņemam stafeti, kāpēc dažs labs ir zaudējis uzticību skolotāja lomai.
Šodienas nereti mulsinošajā skolotāju klāstā labu lamu gan vārdos, gan darbos var atpazīt pēc tā, ka viņš neapiet kutelīgus jautājumus. Ja savas popularitātes dēļ skolotājs cenšas atbilst savu skolnieku aizspriedumainajiem priekšstatiem, beigās viņš būs tikpat apjucis, kā tie. Tikai tad, kad smago zemapziņas iespaidu mīnas, kas tikšķ skolnieku prātos, savā vairumā ir padarītas nekaitīgas, skolotājs var dot ārkārtīgi iedarbīgos iekšējās transformācijas līdzekļus un ievadīt skolniekus absolūtajā redzējumā. Katrreiz pielietojamiem līdzekļiem ir jāatbilst viņu attīstības līmenim un jābūt tuviem dzīvei.
Skolotājs nekad nedrīkst aizmirst, ka viņa vienīgais uzdevums ir padarīt skolniekus patstāvīgus, līdzjūtīgus un stiprus. Tāpēc viņam vajag atzīmēt to īpašās kvalitātēs un būt laimīgam, ka ir iespējams dalīties tik daudz labajā. Viņš nekad nedrīkst justies pārāks par citiem, vai pulcināt ap sevi sekotājus, kas viņu slavinātu vai pakalpotu viņam. Var dalīties mīlestībā, aizrautībā un visā citā, kas nes labumu skolniekiem un skolotājam, taču viņš nekad nedrīkst izmantot savu stāvokli.
Tas, kam piemīt prāta pārskats, ir atbildīgs par savu skolnieku attīstību tik ilgi, kamēr vien tie saglabā savu saikni ar viņu. Ja skolotājs ir spējīgs strādāt augstākajā tiešās atskārsmes līmenī, viņam ir jānodrošina skolniekiem iespēja saskatīt viņu pašu būtību sava prāta bezbailīgajā spogulī. Kad viņi atklās, ka arī viņu būtība ir vien izplatījums un prieks, viss būs sasniegts!