Japāņi – mierīga, nosvērta kultūra, kurā augstu tiek vērtēta spēja saglabāt esošo un izkopt līdz pilnībai – kaut vai šaušanu no krama šautenes. Krievi – viss redzētais iepriekš. Asiņaina viņam tā programma bez gala – domāju, ka na visiem piemērota. Ne visi vēlas iet “līdz galam”.
Varu piekrist. Manuprāt, Kočerginam ir galēji ekstrēma pieeja, taču arī viņam savā veidā ir taisnība. Atceros, Maistrovojs no Sindo-rju teica, ka treniņu uzdevums ir maksimāli samazināt starpību starp treniņu/kaujas situāciju. No šāda viedokļa raugoties, cīkstonis, kas izgājis maksimāli ekstrēmām situācijām treniņos, būs dzīvotspējīgāks ekstrēmās situācijās nekā cīkstonis, kas mācījies, izmantojot “humānākas” metodes. Protams, audzēknim, pirms viņš dodas uz šādiem treniņiem, pašam priekš sevis ir jānosaka mērķis, kādu viņš grib sasniegt un jāizvērtē vai šādi paņēmieni der tā sasniegšanai. Un jāatceras, ka Kočergins ir tikai cilvēks, bet cilvēkiem ir tieksme kļūdīties
cīkstonis, kas izgājis maksimāli ekstrēmām situācijām treniņos, būs dzīvotspējīgāks ekstrēmās situācijās…ja viņš vispār vēl pēc tādiem trenniņiem nebūs sakropļots, ja viņam no regulāras galvas dauzīšanas nebūs radusies kāda nervu kaite. Domāju, ka ir vērts šādiem materiāliem pievienot speciālistu secinājumus, kādas sekas tie trenniņi atstāj uz cilvēku. Jautājums ir, vai vispār pēc šiem trenniņiem cilvēks ir labākā vai sliktākā kondīcijā nekā pirms. Neviens no šiem trenneriem nekad nerunā, cik no viņu audzēkņiem ir palikuši pie normālas veselības, cik ilgi viņi vispār vēl spēj dzīvot.
Padomāsim reāli – tas ir variants 50 uz 50, ka cilvēks pēc šādas apmācības vispār būs vērā ņemams pretinieks pamatskolas puišelim, jo jebkurš ārsts pateiks, ka saņemot regulārus triecienus pa galvu, cilvēkam ar laiku sākas koordinācijas problēmas, pazeminās muskuļu tonuss (samazinās fiziskais spēks un ātrums). Jautājums – ko šāds cilvēks izdarīs reālā situācijā? Neko. Vēl nemaz nerunājot par to, cik naudas un laika zaudēts ārstējot lūzumus un citas traumas. Turklāt pavadītais laiks slimnīcā cīkstonim nozīmē „kritienu atpakaļ” un nav vēl zināms vai pēc atveseļošanās viņš spēs sasniegt iepriekšējo līmeni. Bet vai tad starp vardarbīgiem konfliktiem uz ielas negribētos dzīvot arī normālu dzīvi bez galvas reiboņiem, redzēt ar abām acīm, neklibot, iekosties ēdienā ar dabīgajiem zobiem?
Sauciet mani par lohu, par gļēvuli utt., taču šīs ir tās lietas, par kurām nemēdz runāt, kuras paslīd garām. Viena lieta ir, ka tu satrenējies un pāris gadus esi kruts, kamēr veselība iztur visas tās nenormālības, ko tu dari ar savu ķermeni, bet kāds vecs okinavas karatē meistars teica, ka karatē nav par uzvarēšanu, bet gan par to, kā nezaudēt to, kas tev dārgs.
Nu neaiziesim arī mēs galējībās ar saviem spriedumiem. Nav jau īsti tā, ka viņus nepārtraukti sit. Jāatceras, ka treniņš ir abpusējs process. Atdevei jābūt gan no skolotāja, gan skolnieka. Pats no savas pieredzes varu teikt, ka, saņēmis sitienu vienreiz, nākamreiz esmu vairāk mobilizēts un no sitiena izvairos. Sitienu saņemšana ir neizbēgama lieta, ja nodarbojamies ar tādu lietu kā cīņas mākslas. Atvaino, bet es piederu pie tiem cilvēkiem, kas uzskata – ja gribi virzību uz priekšu šajā jomā, kontaktcīņas ir neizbēgamas. Tas, cik tālu aiziet treniņmetožu nežēlīgumā, ir atkarīgs no pašiem cilvēkiem. Ja cilvēks uz to parakstās, tā ir viņa brīva izvēle. Atgriežoties pie spriedelējumiem par japāņiem, atcerēsimies, ka japāņu karotājiem nāve bija kulta līmenī. Arī japāņus nevajadzētu glorificēt. Varu tikai iedomāties, kādas brūces reālā cīņā paliek pēc cirtiena ar katanu.
Ja piesaucam Okinavu… Nu ko lai saka, daži, kas pieraduši pie sporta karate, arī teiks, ka Okinavas karate treniņi ir nežēlīgi, jo redz, metieni notiek uz dēļu grīdas un netiek izmantoti aizsargi (to es pēc savas pieredzes saku). Iespējams, ka atkārtošos – mums ir jātiek skaidrībā pašiem ar sevi – vai mēs gribam nodarboties tikai ar kustību imitāciju, spriedelēt par augstām filosofiskām lietām un domāt, ka nodarbojamies ar cīņas mākslām, vai arī pieņemam elementāru patiesību – ja ir cīņa, agrāk vai vēlāk ieraudzīsim asinis. Nu nevar savādāk! Tad ir jāiet ar tautas dejām nodarboties.
Atbildēšu tikpat provokatīvi …. Kāds cilvēks reiz spriedelēja par to, kāds varētu būt mūsdienu nindzjas bruņojums. Ejot līdzi laikam, iespējams, nindzjas arsenālā parādītos arī šaujamieroči. No šī viedokļa, manuprāt, tos būtu muļķīgi ignorēt.
Protams, ka kontaktcīņas ir neizbēgamas, taču pieļauju, ka pirms tam jānotiek pakāpeniskai specifiskai sagatavošanai un ne kurš katrs trenneris to prot, pilna pasaule ar visādiem šarlatāniem, kuru metodes ne vienam vien audzēknim sačakarējušas veselību. Ir milzīga atšķirība starp nežēlīgiem trenniņiem un sakropļojošiem trenniņiem. Taču nenoliegsi, ka nemākulīgi cenšoties to visu atdarināt cilvēks netikvien kā neko nepanāks, bet kļūs vēl nespējīgāks, nekā pirms trenniņu uzsākšanas. Protams, ka jebkurā gadījumā tā ir katra paša izvēle un tomēr – kāda jēga apgūt tuvcīņu, ja jau trenniņu laikā tevi principā padara par nespējnieku. Manuprāt pirmais, ko der uzzināt – kāds es būšu pēc pāris gadiem ja apgūšu konkrēto skolu. Es nevēlos pāris gadus būt labākais cīkstonis pasaulē un atlikušo mūžu pavadīt invalīdratiņos, bet es negribu arī apgūt tikai kaujiniecisku vingrošanu. Vai ir iespējams vidusceļš?
Īsti negribēju arī piekrist salīdzinājumam, ka Japānņu karate ir tikai vingrošana, taču runa acīmredzot ir par sporta novirzieniem, kuri jau atrauti no Okinavas saknēm, jo, cik es zinu, tad Okinavas karatē jau tieši ir tāds pats, kā šeit parādītais krievu variants. Būtībā viņi vienkārši atjaunoja karatē tādu, kāds tas bija sākumā
Piekrītu. Taču atgādināšu, ka pie Kočergina jau neviens nespiež iet. Viņa vārds un metodika ir pietiekoši labi zināmi un cilvēki, kas pie viņa nokļūst, domājams zin, kas viņus sagaida treniņos. Ja paskatāmies vēsturi, arī Ķīnā un Japānā visādi notiek. Relatīvi nesen pa TV bija sižets, kurā kaut kāda cilvēktiesību aizstāvju grupa viesojās kaut kādā ķīniešu vingrotāju skolā un bija šokā par tur notiekošo. Kāpēc ķīniešu vingrotāji ir labākie pasaulē? Tāpēc, ka tiek apmācīti, izmantojot specifiskas treniņu metodes, kuras mēs vienkārši savas metalitātes dēļ neizturētu. Komentāri par šīm metodēm pavīd arī kādā no Džekija Čana filmām, kurā viņš stāsta kā savulaik Ķīnas operu mācījies. Rietumu cilvēki ir pietiekoši kusli, lai raudātu par katru skrāpējumu. Austrumos tas nav nekas neparasts, jo reizēm panākt krasas izmaiņas konkrētā cilvēkā ar citiem līdzekļiem nav iespējams. Un tas nav tikai cīņas skolās. Iesaku palasīt nostāstus par čaņ(dzen)budisma patriarhiem. Pats Bodhodharma ir slavens ar to, ka bez emocijām varēja ar nūju dauzīt savus skolniekus, lai tie ātrāk sasniegtu apskaidrību.
Japāņi – mierīga, nosvērta kultūra, kurā augstu tiek vērtēta spēja saglabāt esošo un izkopt līdz pilnībai – kaut vai šaušanu no krama šautenes. Krievi – viss redzētais iepriekš. Asiņaina viņam tā programma bez gala – domāju, ka na visiem piemērota. Ne visi vēlas iet “līdz galam”.
Varu piekrist. Manuprāt, Kočerginam ir galēji ekstrēma pieeja, taču arī viņam savā veidā ir taisnība. Atceros, Maistrovojs no Sindo-rju teica, ka treniņu uzdevums ir maksimāli samazināt starpību starp treniņu/kaujas situāciju. No šāda viedokļa raugoties, cīkstonis, kas izgājis maksimāli ekstrēmām situācijām treniņos, būs dzīvotspējīgāks ekstrēmās situācijās nekā cīkstonis, kas mācījies, izmantojot “humānākas” metodes. Protams, audzēknim, pirms viņš dodas uz šādiem treniņiem, pašam priekš sevis ir jānosaka mērķis, kādu viņš grib sasniegt un jāizvērtē vai šādi paņēmieni der tā sasniegšanai. Un jāatceras, ka Kočergins ir tikai cilvēks, bet cilvēkiem ir tieksme kļūdīties
cīkstonis, kas izgājis maksimāli ekstrēmām situācijām treniņos, būs dzīvotspējīgāks ekstrēmās situācijās…ja viņš vispār vēl pēc tādiem trenniņiem nebūs sakropļots, ja viņam no regulāras galvas dauzīšanas nebūs radusies kāda nervu kaite. Domāju, ka ir vērts šādiem materiāliem pievienot speciālistu secinājumus, kādas sekas tie trenniņi atstāj uz cilvēku. Jautājums ir, vai vispār pēc šiem trenniņiem cilvēks ir labākā vai sliktākā kondīcijā nekā pirms. Neviens no šiem trenneriem nekad nerunā, cik no viņu audzēkņiem ir palikuši pie normālas veselības, cik ilgi viņi vispār vēl spēj dzīvot.
Padomāsim reāli – tas ir variants 50 uz 50, ka cilvēks pēc šādas apmācības vispār būs vērā ņemams pretinieks pamatskolas puišelim, jo jebkurš ārsts pateiks, ka saņemot regulārus triecienus pa galvu, cilvēkam ar laiku sākas koordinācijas problēmas, pazeminās muskuļu tonuss (samazinās fiziskais spēks un ātrums). Jautājums – ko šāds cilvēks izdarīs reālā situācijā? Neko. Vēl nemaz nerunājot par to, cik naudas un laika zaudēts ārstējot lūzumus un citas traumas. Turklāt pavadītais laiks slimnīcā cīkstonim nozīmē „kritienu atpakaļ” un nav vēl zināms vai pēc atveseļošanās viņš spēs sasniegt iepriekšējo līmeni. Bet vai tad starp vardarbīgiem konfliktiem uz ielas negribētos dzīvot arī normālu dzīvi bez galvas reiboņiem, redzēt ar abām acīm, neklibot, iekosties ēdienā ar dabīgajiem zobiem?
Sauciet mani par lohu, par gļēvuli utt., taču šīs ir tās lietas, par kurām nemēdz runāt, kuras paslīd garām. Viena lieta ir, ka tu satrenējies un pāris gadus esi kruts, kamēr veselība iztur visas tās nenormālības, ko tu dari ar savu ķermeni, bet kāds vecs okinavas karatē meistars teica, ka karatē nav par uzvarēšanu, bet gan par to, kā nezaudēt to, kas tev dārgs.
Nu neaiziesim arī mēs galējībās ar saviem spriedumiem.
Nav jau īsti tā, ka viņus nepārtraukti sit. Jāatceras, ka treniņš ir abpusējs process. Atdevei jābūt gan no skolotāja, gan skolnieka. Pats no savas pieredzes varu teikt, ka, saņēmis sitienu vienreiz, nākamreiz esmu vairāk mobilizēts un no sitiena izvairos. Sitienu saņemšana ir neizbēgama lieta, ja nodarbojamies ar tādu lietu kā cīņas mākslas. Atvaino, bet es piederu pie tiem cilvēkiem, kas uzskata – ja gribi virzību uz priekšu šajā jomā, kontaktcīņas ir neizbēgamas. Tas, cik tālu aiziet treniņmetožu nežēlīgumā, ir atkarīgs no pašiem cilvēkiem. Ja cilvēks uz to parakstās, tā ir viņa brīva izvēle. Atgriežoties pie spriedelējumiem par japāņiem, atcerēsimies, ka japāņu karotājiem nāve bija kulta līmenī. Arī japāņus nevajadzētu glorificēt. 
Varu tikai iedomāties, kādas brūces reālā cīņā paliek pēc cirtiena ar katanu.
Ja piesaucam Okinavu… Nu ko lai saka, daži, kas pieraduši pie sporta karate, arī teiks, ka Okinavas karate treniņi ir nežēlīgi, jo redz, metieni notiek uz dēļu grīdas un netiek izmantoti aizsargi (to es pēc savas pieredzes saku). Iespējams, ka atkārtošos – mums ir jātiek skaidrībā pašiem ar sevi – vai mēs gribam nodarboties tikai ar kustību imitāciju, spriedelēt par augstām filosofiskām lietām un domāt, ka nodarbojamies ar cīņas mākslām, vai arī pieņemam elementāru patiesību – ja ir cīņa, agrāk vai vēlāk ieraudzīsim asinis. Nu nevar savādāk! Tad ir jāiet ar tautas dejām nodarboties.
Šaušana (visu aptveri puncī) arī ietilpst cīņas mākslā?
Atbildēšu tikpat provokatīvi
…. Kāds cilvēks reiz spriedelēja par to, kāds varētu būt mūsdienu nindzjas bruņojums. Ejot līdzi laikam, iespējams, nindzjas arsenālā parādītos arī šaujamieroči. No šī viedokļa, manuprāt, tos būtu muļķīgi ignorēt.
Protams, ka kontaktcīņas ir neizbēgamas, taču pieļauju, ka pirms tam jānotiek pakāpeniskai specifiskai sagatavošanai un ne kurš katrs trenneris to prot, pilna pasaule ar visādiem šarlatāniem, kuru metodes ne vienam vien audzēknim sačakarējušas veselību. Ir milzīga atšķirība starp nežēlīgiem trenniņiem un sakropļojošiem trenniņiem. Taču nenoliegsi, ka nemākulīgi cenšoties to visu atdarināt cilvēks netikvien kā neko nepanāks, bet kļūs vēl nespējīgāks, nekā pirms trenniņu uzsākšanas. Protams, ka jebkurā gadījumā tā ir katra paša izvēle un tomēr – kāda jēga apgūt tuvcīņu, ja jau trenniņu laikā tevi principā padara par nespējnieku. Manuprāt pirmais, ko der uzzināt – kāds es būšu pēc pāris gadiem ja apgūšu konkrēto skolu. Es nevēlos pāris gadus būt labākais cīkstonis pasaulē un atlikušo mūžu pavadīt invalīdratiņos, bet es negribu arī apgūt tikai kaujiniecisku vingrošanu. Vai ir iespējams vidusceļš?
Īsti negribēju arī piekrist salīdzinājumam, ka Japānņu karate ir tikai vingrošana, taču runa acīmredzot ir par sporta novirzieniem, kuri jau atrauti no Okinavas saknēm, jo, cik es zinu, tad Okinavas karatē jau tieši ir tāds pats, kā šeit parādītais krievu variants. Būtībā viņi vienkārši atjaunoja karatē tādu, kāds tas bija sākumā
Piekrītu. Taču atgādināšu, ka pie Kočergina jau neviens nespiež iet.
Viņa vārds un metodika ir pietiekoši labi zināmi un cilvēki, kas pie viņa nokļūst, domājams zin, kas viņus sagaida treniņos. Ja paskatāmies vēsturi, arī Ķīnā un Japānā visādi notiek. Relatīvi nesen pa TV bija sižets, kurā kaut kāda cilvēktiesību aizstāvju grupa viesojās kaut kādā ķīniešu vingrotāju skolā un bija šokā par tur notiekošo. Kāpēc ķīniešu vingrotāji ir labākie pasaulē? Tāpēc, ka tiek apmācīti, izmantojot specifiskas treniņu metodes, kuras mēs vienkārši savas metalitātes dēļ neizturētu. Komentāri par šīm metodēm pavīd arī kādā no Džekija Čana filmām, kurā viņš stāsta kā savulaik Ķīnas operu mācījies. Rietumu cilvēki ir pietiekoši kusli, lai raudātu par katru skrāpējumu. Austrumos tas nav nekas neparasts, jo reizēm panākt krasas izmaiņas konkrētā cilvēkā ar citiem līdzekļiem nav iespējams. Un tas nav tikai cīņas skolās. Iesaku palasīt nostāstus par čaņ(dzen)budisma patriarhiem. Pats Bodhodharma ir slavens ar to, ka bez emocijām varēja ar nūju dauzīt savus skolniekus, lai tie ātrāk sasniegtu apskaidrību.