Nevarēju atturēties ievietot šo komentāru 
Vakar kāds komentētājs (žēl, ka anonīms), raksta “Noslēpumainās cīņas mākslas” komentāros ievietoja divus linkus, kas uzskatāmi attēlo kāda “iekšējā stila” pseidomeistara darbības un to, ar ko tas viss beidzas…
Godīgi sakot, jau sen bija vēlme šai lietai pievērsties, jo arī mani sāk kaitināt neskaitāmie x-men tipa “meistari”, kas sāk uzrasties no nekurienes. Izrādās, ka pēkšņi tik daudz cilvēku ir trenējušies pie kaut kādiem slepeniem ķīniešu meistariem un tml. Šāda iekšēja reakcija manī radās, kad nesen arī savā lapā liku info par kāda cilvēka semināriem, kas savu vingrošanu bija bāzējis uz Taiczicjuaņ. Manuprāt, lai kaut ko pārveidotu, sākotnēji tas ir jāpārzin pilnībā. Lai pārzinātu pilnībā, ir jāziedo visa dzīve – vismaz tā tas ir ar Taiczicjuaņ (to es varu pateikt kā cilvēks, kas ar to nodarbojas). Respektīvi – cilvēkam vienkārši nepietiek laika, lai pārveidotu. Ja cilvēks pats sāk uzskatīt, ka kaut ko pārzin pilnībā un viņam ir tiesības to pārveidot, tas ir pirmais signāls, ka cilvēks kaut ko tomēr nav sapratis. Šis mans komentārs neattiecas uz gadījumiem, ja cīņas stila ietvaros pakāpeniski kāds paņēmiens vai metodika tiek pārveidoti, lai labāk varētu sasniegt rezultātu. Šādi gadījumi ir dabiska lieta, lai cīņas māksla nepārtraukti attīstītos, bet gadījumus, kad kāds pavēsta, ka “es pasniedzu to un to, kas radīts uz tā un tā bāzes”, man šķiet kritiski vērtējami.
Protams, ir cilvēki, kam ir bijusi laime mācīties pie Meistariem, taču tie ir uz roku pirkstiem skaitāmi. Vēl mazāk no šiem cilvēkiem ir tādu, kas ir sasnieguši tādu meistarības pakāpi, kādu senajā Ķīnā dēvēja par “dievišķu”. Vēl mazāk no šiem, kas ir kaut ko sasnieguši, būs gatavi savas prasmes demonstrēt plašākai publikai. Skumji, ka dažādu pseidomeistaru dēļ bojājas uzskats par patieso “iekšējo stilu” būtību. Pašiem “iekšējiem stiliem” tas gan, manuprāt, īsti nemaz nekaitē, jo visos laikos, neatkarīgi no tā, vai par šīm skolām kāds ir vai nav dzirdējis, patiesās Tradīcijas nesēju nav bijis daudz, bet klauni ir bijuši vienmēr.
Tas, ko par sevi liek domāt “Meistars”:
Tas, kas šis “Meistars” ir patiesībā:
Man gan nav īsti skaidrs, ar kuru ķermeņa vietu šitie pseidoguru domā, ja atļaujas pat publiskās cīņās piedalīties…
Man jau šķiet, ka konkrētajā gadījumā viņam nebija īpaši izvēles. Kaut ej un saproti tādus kadrus..
Domāju, ka vienam otram ‘iekšējās enerģijas’ meistaram vienkārši nav visi mājās, tāpēc arī viņi ir noticējuši savām ilūzijām un pašiedvesmai. Bet mijiedarbība ar viņu mācekļiem daļēji saistīta ar iedvesmu (suģestiju), piemēram, pakāpeniski iedvestu ticību, ka māceklim būs trauma, ja viņš pretosies meistaram, kad tas pielieto speciālu paņēmienu. Pakāpeniski nozīmē, ka sākumā meistars pielieto vienu, otru sāpju paņēmienu (klasiskais džiu-džitsu vai kā tur to sauc), kas patiešām var būt traumējoši, ja pretojas. Bet ar laiku sāk iestāstīs saviem fanātiskajiem mācekļiem, ka viņš var vēl ‘iekšējo enerģiju’ tur pielikt klāt. Nu un tad tie sāk baidīties un raustīties jau pa gabalu, kā tādi puišeļi autoritātes priekšā. Bet meistars pie tā gadiem ilgi pierod. Un cer, ka viss būs tāpat arī ar cilvēku no malas.
Vai tas nozīmē, ka ‘iekšējie stili’ pēc definīcijas ir blefs? Nezinu. Pieļauju, ka viena šarlatāna atmaskošana vēl var nebūt pietiekami kategoriskam secinājumam.
Taču es noticētu vien tad, ja man būtu personīga pieredze saskarsmē ar šādu meistaru.