„Tavai nekaunībai piemīt tik velnišķīgs
skaistums kā ziloņa aizmugurējai daļai”
Dž.E.Flekkers
Ir daži, kas uzskata, ka daudz labāk ir apgūt vienu pašaizsardzības metodi ļoti rūpīgi, nekā uzzināt par daudzām pa mazumiņam. Viņi uzskata, ka daudz kas ir kopīgs visās metodēs un ka vieni un tie paši pamatprincipi raksturīgi visām sistēmām, neatkarīgi no nacionālās piederības. Par to nestrīdēšos. Principi ir vieni un tie paši, taču ir atšķirības to pielietojumā, bet francūži pasaka ļoti daudz, kad saka: „Lai dzīvo atšķirības!” Šie secinājumi arī bija par pamatu maniem dažādu cīņas sistēmu meklējumiem pa visu pasauli.
Šajās metodēs es ievēroju (kam arī bija jānotiek), ka gandrīz katrā metodē ir daži nefunkcionāli, lieki elementi. Lasītājam arī jācenšas nodalīt derīgo no vienkārši pievilcīgā. Parasti, ja tā vai cita paņēmiena izpildei nepieciešams daudz vietas vai vairākas atsevišķas kustības, tad šāds paņēmiens jāatzīmē kā nefunkcionāls. Daudzi var izdarīt to, ko nevar izdarīt citi, taču bieži vien tas, ko viņi dara, ir bezjēdzīgs. Ilustrācijai Plutarha pastāsts:
„Kāds ceļotājs, atbraucis uz Spartu, nostājās un ilgi stāvēja uz vienas kājas. Viņš kādam vietējam iedzīvotājam vaicājis: „Tu tā māki?” Tas atbildējis: „Es nē, bet jebkura dzērve mācēs.””
Ja jau esam nokļuvuši Grieķijā, tad es jums pastāstīšu par cilvēku, kam bija apbrīnojama tehnika. Georgijs Kostandiss – grieķu valdības ierēdnis. Viņa mājas pagrabā Soloņikos ir ierīkota lieliska vingrošanas zāle ar svaru stieņiem, paklājiem utt. Studiju gados viņš bija Grieķijas čempions boksā un cīņā.
1948.gadā es ar viņu kopā pavadīju divas dienas, lai iepazītos ar tuvcīņas metodi, kuru viņš mācīja dažiem audzēkņiem. Nekā īpaša tur nebija. Tā bija aizgūta no eiropiešu un amerikāņu avotiem un nesaistīja mani ilgāk par pāris stundām. Es paliku divas dienas, jo: a) Georgijs bija lielisks viesmīlīgs saimnieks, b) viņš mācīja oriģinālu paņēmienu, kurā tika izmantota jostasvieta un dibens. Tā kā šī nav ceļojuma dienasgrāmata, izlaidīsim to, kas attiecas uz „a”, piezīmēsim tikai, ka grieķu sievietes to nenovērtē un pāriesim pie „b”.
Kostandisa metode bāzējas uz ļoti vienkārša principa: enerģija (spēks) vairāk izkliedējas, jo tālāk tā ir no avota. Ķermeņa enerģija pamatā izplatās no jostasvietas apvidus un, nododoties tālāk caur rokām un kājām, zaudē zināmu daļu sava spēka. Kāpēc gan neizmantot daļas ap jostasvietu, ja jau tur ir vairāk spēka? Tādas atbildes kā: ka tas dod iespēju pretiniekam efektīgi veikt pretuzbrukumu vai ka jostasvietas apvidu nevar padarīt stingru, nav īsti korektas, jo: 1) ja jūs atrodaties ļoti tuvu, pretinieks nevar izdarīt atvēzienu efektīgam pretsitienam un 2) dibenu var ļoti labi uztrenēt sitienu izdarīšanai.
Vispirms audzēknim iemāca trenēt savu ķermeni. Stāvot un sēžot viņš mēģina ar dibenu noturēt monētu, savelkot muskuļus uz iekšu. Pēc tam audzēknis pa stundai dienā izdaar sitienus ar dibenu pa smagu smilšu maisu. Sitienus izdara slīpi, taisni, no sāniem ar abām dibena pusēm. Pie tam koncentrējas enerģija, ģenerējas milzīgs spēks; es redzēju kā audzēknis burtiski uzmeta gaisā smilšu maisu ar vieglu dibena kustību.
Pielietojot spēku, audzēknim māca šo spēku virzīt cauri mērķim, it kā cenšoties izdarīt sitienu pa kaut kurieni, kas atrodas pretiniekam aiz muguras. Šī ideja raksturīga arī aziātu metodēm un es teiktu, ka tā ir visai iedarbīga.
Pēc tam – tuvošanās mērķim. Izmantot paņēmienus ar dibenu iespējams tikai saskarē ar pretinieku. Praktiski visās ielas cīņās kaut kādā brīdī pretinieki ir ļoti tuvu viens otram un šādā situācijā dibens ir vienīgais ierocis. Tam nav nepieciešams atvēziens un sitiens būs negaidīts pretiniekam, kas vēros jūsu rokas un kājas.
Dibenu var izmantot arī uzbrukuma sākuma fāzē (lai pretinieku piespiestu zaudēt līdzsvaru un iegūtu iespēju izdarīt nākamo paņēmienu). Šai gadījumā mērķis ir pretinieka starpene vai vēdera apakšdaļa. Pretinieku vajag pievilkt klāt un izdarīt sitienu.
Sitieni ar dibenu var kļūt par briesmīgu lietu ar smagām sekām. Kostandiss stāstīja, ka trīs viņa skolnieki pretiniekiem ir salauzuši iegurņus, viens no tiem gandrīz bija nomiris – viņam bijis saplēsts urīnpūslis.
Uzbrukt var no priekšas un sāniem. Uzbrukums no sāniem parasti nozīmē, ka tas nav izšķirošais sitiens, bet tikai līdzeklis notriekšanai no kājām, jo pretinieka kāja nedod iespēju izdarīt sitienu pa starpeni.
Kostandiss nav lielībnieks. Es pilnībā noticēju viņa stāstam. It īpaši, kad viņš nodemonstrēja šos varenos dibenus darbībā. Viņš man teica, ka kāds spēkavīrs no tuvākās pilsētiņas visos krogos un naktsklubos ir paziņojis, ka viņš ir gatavs cīnīties ar jebkuru. Tas vēl nebūtu nekas, bet dzirdot, ka neviens neatbild, viņš piesējās pirmajam, kas pagadījās un visu acu priekšā sāka to sist. Viņa spēks bija tāds, ka tad, kad atbrauca policija, viņu ņēma ciet četratā. No šiem četriem divi nokļuva slimnīcā, bet divi pārējie turpmākos divus mēnešus bija nederīgi gan darbam policijā, gan savām sievām. Pēc tā gadījuma policisti viņam grieza ceļu.
Iekarojis savu pilsētiņu, spēkainis ieradās Soloņikos. Reiz viņš ienāca krodziņā, kurā atradās Kostandiss un viņa līgava (tas bija sen, tagad viņiem jau ir četri bērni). Milzis ar saviem simtdivdesmit kilogramiem nostājās vidū un izteica savu ierasto izaicinājumu. Kostandisa līgava, jūtot satraukumu, viņam pačukstēja, ka labāk iet prom un Kostandis paklausīja. Taču, kad viņi devās uz izeju, kauslis viņus pamanīja.
„Tu, – viņš ierunājās, ar rokas izmēra rādītājpirkstu norādot uz Kostandisu, – Es tevi tūdaļ piekaušu.”
Kostandiss atgrūda no sevis meiteni un ar lepnu skatu uzsaucis: „Bet tu pats nebaidies?”
Tā vēl neviens spēkonim nebija atbildējis. Viņš saķēra Kostandisu un atgrūda viņu pie sienas. Pēc tam… tālāk lai stāsta Kostandiss.
„Viņš pieļāva lielu kļūdu. Viņš varēja sākt mani sist ar dūrēm un man klātos ļoti plāni. Taču viņam nebija laika apdomāt savu rīcību – viņš bija pārāk satrakojies. Viņš atkal mani saķēra un es biju tieši blakus viņam. Viņu nebija vajadzīgs pat pagrūst – es vienkārši paliku priekšā savu dibenu viņa kājstarpei viņa kustības laikā. Viņš atlaida tvērienu un sabruka uz priekšu, it kā lektu ūdenī. Viņu iznesa nestuvēs un viņš vairākas nedēļas pavadīja slimnīcā. Taču tas viņa raksturu nemainīja – pēc pusgada viņam piesprieda mūža ieslodzījumu par bruņotu laupīšanu”.
Šis stāsts ilustrē Kostandisa metodes efektivitāti. Tuvcīņā tā ir augstākās klases tehnika. Esiet piesardzīgi – savu spēku izmantojiet tikai pret smilšu maisu treniņu laikā.