„Efektīva spēka izmantošana ir
graujošas varenības pārspēka
izmantošana svarīgākajās vietās
visas operācijas laikā.”
Lassvells
Tai gadā man bija pietiekoši daudz laika, lai aizbrauktu uz Dienvidameriku, taču nepietiekoši, lai apmeklētu gan indiāņus hivara Peru, gan čavante Brazīlijā. Es metu monētu un, nezinu – vai uz labu, vai ļaunu, izlozēju čavante[1].
San-Paulu – tā ir pilsēta, kas tāpat, kā jebkura cita, kurā ir divi miljoni iedzīvotāju, – ir milzīga, cilvēku pilna un skaļa. Tur es pabiju tikai tik ilgi, lai nokārtotu nepieciešamos dokumentus un rekomendācijas vēstules čavante apmeklējumam.
Pēc nedēļas es jau biju tropiskajos Amazones mežos kā puskailu čavante un viena Brazīlijas iekšlietu ministrijas ierēdņa viesis. Ierēdnis bija arī mans tulks. Čavante ir maz zināmi un maz pētīti. Viņi nēsā gurnautus (šādā karstumā arī tas ir stipri par daudz), dzīvo salmu būdās un medī, izmantojot lokus un bultas. Britānijas Enciklopēdija, kuru es ļoti esmu iemīļojis, viņus dēvē par samērā „miermīlīgu mednieku cilti”. Taču nevar zināt patiesību vienmēr. Čavante nav miermīlīgi. Patiesi, viņi nekaro ar apkārtējām ciltīm, jo tas viņiem nav vajadzīgs: 1) kaimiņi no viņiem nāvīgi baidās un turās tālāk no viņu zemes; 2) no pārlieku lielas agresivitātes (kā teiktu psihiatri) čavante atbrīvojas ar unikālas cīņas mākslas – „panmo”, palīdzību.
Tieši panmo es arī gribēju redzēt un arī apmierināju savas vēlmes. Tas ir cīņas veids, kas notiek stājā, bez drēbēm. Parterā necīnās, bez tam, – aizliegts izsist acis un sist pa starpeni. Nav arī noteikta laukuma, no kura vajadzētu izstumt pretinieku, kā, piemēram, sumo. Panmo nepieciešams pretinieku mest vai viņam iesist, lai tas nokristu zemē. Tas ir sengrieķu pankrations visā tā neierobežotajā niknumā. Traumas ir bieža parādība, bet fatāls iznākums, par brīnumu, ir retums. Taču vīri, īsti vīri, ir tikuši nogalināti šādas cīņas laikā.
Katrs cilts loceklis ir cīkstonis. Viņi vienmēr ir cīkstējušies un vienmēr cīkstēsies. Līdzjutējs, kas nepiedalās, šeit ir neredzēta parādība. Pat invalīdi ar to nodarbojas savu iespēju robežās. Taču sievietes ar to nenodarbojas un ir stingrs tabu, kas viņām aizliedz sacīkstes vērot.
Kā jau es teicu, es atbraucu un ieraudzīju. Es biju sajūsmināts. Kaut arī tiek izmantots spēks, panmo ekspertiem tiešām ir augsta tehnika. Viņi pieprata gan satvērienus un metienus, gan sitienus. Kaut arī kāju tehnika nebija tādā līmenī kā „kapoeirahem” (atstāju autora terminu – tulk.) speciālistiem. Drīz vien es pamanīju interesantu lietu. Daudziem cīkstoņiem bija lauztas rokas pēc īpašas elkoņa sviras izmantošanas. Šis paņēmiens bija ātrs un varens.
Cilts virsaitis, kas mani pavadīja, ievēroja manu interesi.
„Jūs redzējāt čavante elkoņa paņēmiena pielietošanas rezultātu. Vai tas ir mazāk efektīvs kā citas metodes, ar kurām esat sastapies?”
Es atbildēju, ka nē. Virsaitis apjautājās, vai esmu redzējis, kā cīnās Rarhentine Arokka. Es teicu, ka nē, bet esmu redzējis viņa paņēmienus. Viņš skaļi iesmējās.
Pēc tam viņš piebilda: „Un ko Arokka visvairāk izmanto?”
Es atbildēju, ka pamatā kājas. „Bet vai jūs zināt, kāpēc kājas?” – „Nē. Varbūt tas ir neparastāk un tāpēc dod zināmu efektu viņa demonstrācijām.”
Viņš teica, ka tas tā varbūt ir, bet galvenais iemesls ir tas, ka abas viņa rokas tika sakropļotas cīņā ar čavante 1948.gadā. Arokka bija sadomājies, ka viegli tiks galā ar nīkulīgu indiāni, taču pēc četrdesmit sekundēm jau gulēja uz muguras ar lauztām rokām. „Lai par to pārliecinātos,- viņš teica ar smaidīgām acīm, – nākamreiz, kad viņu satiksiet, viegli saspiediet viņa elkoni. Viņš vaidēs kā sieviete.” Pēc tam viņš nodemonstrēja tehniku. Vislabāk tas nostrādā pret sitienu ar dūri, bet arī jebkura iztaisnota roka ir lielisks mērķis. Tehnika – vērsta pret elkoni ar divām plaukstām vienlaikus. Ja pretinieks sit ar labo dūri pa jūsu ķermeni, pa elkoni sitat ar atvērtu kreiso plaukstu no apakšas, bet ar labo plaukstu – pa viņa delnas locītavu no augšas; veidojas svira. Īkšķi izplesti. Svira padodas labāk, ja kreisā kāja ir priekšā, taču arī ar labo kāju priekšā tas ir iespējams. Galvenais – precīzi nofokusēt sitienus un izdarīt tos vienlaikus. Ja pretinieks sit ar kreiso, tad attiecīgi – mainiet savu tehniku atbilstoši stāvoklim.
Šīs metodes variants – ja pretinieks sit ļoti augstu, pa galvu. Tad (ja viņš sit ar labo), kreisā roka sit horizontāli uz iekšu, bet labā – horizontāli uz āru. Praktizējiet regulāri. Viss jādara ātri un pārliecinoši. Strādājiet pie ātruma un kustību precizitātes – spēks nāks pēc tam. Ja ir augsta sinhronizācijas pakāpe, daudz spēka nemaz nav vajadzīgs. Pats galvenais – esiet uzmanīgs ar partneri. Viss jādara ļoti viegli, izmantojot spēku pret 4 collas resnu nūju.
Elkonis vienkārši nespēj pretoties šādam pretspēku paņēmienam. Tā ir metode, kurai nav līdzīgu.
Raksti par līdzīgām tēmām
- [1] wikipedia.org ↩
Šai dienā agrākos gados publicētais:
- 2012: Tamirs Šeihs par peldēm aukstā ūdenī
- 2010: Kalari-pajatu
- 2010: KravMaga