„Sitiens nāvējošs bija nāves zīmogs”
P.Vaitheds
Pirms vairākiem gadiem es izdzirdēju par „atliktās nāves pieskārienu”[1]. Par to vēstīja dažādi korejiešu, japāņu un ķīniešu avoti. Tas izklausījās absurdi. Skaidrs, ka pareizi koncentrēts un pareizajā vietā izdarīts „atemi” (jap. – sitiens) var aizraidīt cilvēku uz viņsauli – to var nodemonstrēt. Taču kā var noticēt tam, ka viegls pieskāriens, upurim gandrīz nemanāms, pēc divām nedēļām vai diviem mēnešiem var novest pie nopietnām iekšējām kaitēm, kas var būt par pamatu nāvei?! Tas nu, šķiet, ir pārāk. Es tam arī nevarēju noticēt pat pēc vairāku gadu pieredzētā cīņu laukumos.
Kādu laiku pavadījis karate zālēs Āzijā, es nekad nebiju tik tuvu tam, lai šo brīnumu redzētu. 1955. Gadā es devos uz Taivānu. Tur es redzēju daudz dažādu bokseru – cilvēkus, kas ķieģeļus pārsit ar tādu pat vieglumu, ar kādu jūsu sieva pārsistu kūkas gabalu; cilvēkus, kas tikai viegli pieskaroties ķermenim, spēja panākt koši sarkanas līnijas parādīšanos uz ādas; cilvēkus, kuri aizdedzināja savus pirkstus. Taču „atliktās nāves pieskārienu” man neizdevās redzēt. 1957. gadā es gatavojos atceļam.
Nedēļu pirms mana kuģa atiešanas, es galvaspilsētā sarunājos ar pazīstamu taivāniešu šaoliņas meistaru Ou Siņjan. Viņa cīņas mākslas demonstrācijas vienlaikus bija gan skaistas, gan varenas, valoda bija ļoti raita (viņa ķīniešu literārās valodas zināšanas bija pietiekoši labas, lai mēs iztiktu bez tulka). Ar dažādu anatomisku shēmu palīdzību viņš parādīja, kā šaoliņas meistari gadsimtu gaitā sitiena izpildei izmantoja diennakts ritmus. Viņš teica, ka asins dažādos diennakts laikos ķermenī plūst dažādi un cīkstonim tikai jāzin, kā notiek asins cirkulācija, lai izdarītu sitienu pa vietu, kur asins atrodas tuvāk ķermeņa virsmai. Šādā gadījumā droši tiek panākta smaga trauma vai pat letāls iznākums.
Šī metode, viņš teica, ir izturējusi laika pārbaudi un nav apšaubāma. Katrs ārsts – ķīniešu medicīnas speciālists, to apstiprinās. Un tiešām, kad cīņas upuris atnāca (bet visbiežāk viņus atnesa) pie ārsta, ārsts varēja paātrināt izārstēšanos, vadoties pēc tās pašas anatomiskās shēmas, jo trauma, kā likums, bija radusies tādu sitienu rezultātā, kas izdarīti saskaņā ar diennakts ritmiem.
Tas bija satriecoši. Rietumos nebija nekā, kas tam varētu līdzināties. Taču – tas viss bija tikai vārdi. Vai tas patiešām tā ir? Vai es varu kaut kur to redzēt?
To dzirdot, Ou bārdele saspurojās, taču sejas izteiksme nemainījās. Es steidzos viņam pateikt, ka lai gan es esmu gatavs viņam noticēt bez jebkādiem pierādījumiem, daudzi skeptiķi Rietumos tam neticēs. Viņus var pārliecināt tikai taustāma demonstrācija.
Ar īsu komandu viņš uzsauca kaut kam un no istabas iznāca jauns, divdesmit piecus gadus vecs jauneklis ar bezkaislīgu seju un gludiem muskuļiem. Viņš piecēlās un tuvojās savam skolniekam. Bez jebkāda brīdinājuma Ou izdarīja asu sitienu, ne visai stipru, ne ar visu dūri, bet ar pirkstiem, pa ķermeņa kreiso pusi; uzreiz parādījās maziņš sarkans plankums.
Viņš atgriezās savā vietā; skolnieks ar citu divu palīdzību ar grūtībām aizkļuva līdz kušetei. Ou teica, ka šajā diennakts laikā (apmēram ap trijiem dienā) ir ļoti bīstami sist pa orgānu, kuram ir liela asins pieplūde, viņš speciāli izdarīja sitienu nedaudz sāņus, lai tikai demonstrētu metodes efektu.
Ou saņēma mani aiz elkoņa un pieveda pie kušetes. Jauneklis gulēja uz muguras; viss viņa ķermenis atgādināja slapju lupatu. Acis bija atvērtas, bet nekur neskatījās; elpošana bija apgrūtināta un paātrināta. Es pataustīju viņa pieri – tā bija vēsa un slapja.
Ou teica: „Jūs taču nedomājat, ka viņš pēc sitiena būtu spējīgs cīnīties kaut mirkli”.
Es atbildēju: „Protams, nē”.
„Un kā, – viņš turpināja, – to skaidro Rietumu zinātnieki? Es ļoti vāji uzsitu pa vietu, pa kuru bieži sit rietumnieku boksa cīņās. Šajās sacīkstēs tāds sitiens kā manējais, ne tikai nenodarītu nekādu kaitējumu, bet atvērtu mani pretuzbrukumam. Jums jātic, ka tehnika un spēks nebūt nav viss, kas nepieciešams cīņas laikā. Svarīgi ir arī zināt, kur sist. Jūs to, protams, zinājāt jau agrāk. Taču šodien jūs uzzinājāt vēl vienu svarīgu lietu – kad sist. Mūsu liktenis – ne tikai zvaigznēs, bet arī stundās. Atcerieties to.”
Pa to laiku jauneklim iedeva kaut kādas zāles un viņa elpošana sāka stabilizēties. Uz manu jautājumu par viņa stāvokli Ou atbildēja, ka, pateicoties zālēm, ar viņu viss būs kārtībā, taču vēl kādu mēnesi viņš nebūs formā. Pa šo laiku viņa iekšējie orgāni sakārtosies.
Es jutos noguris un nedaudz izsists no līdzsvara. Pēc šīs demonstrācijas mūsu saruna noplaka un es gribēju doties prom. Taču es pēkšņi atcerējos ar „atliktās nāves pieskārienu”. Var būt, ka sitiens noteiktā laikā ir tā paša spēka izpausme? Atvainojies, ka esmu viņam aizņēmis tik daudz laika, apjautājos, vai Ou par kaut ko tādu ir dzirdējis.
Ou klusējot mierīgi skatījās uz mani. Tas turpinājās minūti vai ilgāk. Es skatījos viņam acīs; mana sirds dauzījās prāts man teica, ka esmu aizgājis par tālu un viņu aizvainojis.
Ou taivāniski pateica dažus vārdus, kurus es nesapratu. Jaunekli iznesa ar visu kušeti. Visi izgāja, palika tikai viens gadus piecpadsmit vecs puišelis. Pēc tam Ou pagriezās pret mani.
„Pēc jūsu uzvedības, – viņš iesāka, – redzams, ka jūs tā saucamo atliktās nāves pieskārienu saistat ar sitienu noteiktā laikā, ko tikko vērojāt. Jums ir taisnība. Taču, prasme to izdarīt ir ārpus vairuma meistaru, pat labāko, spējām. Taivānā es vienīgais to pieprotu. Taču es reti demonstrēju savas spējas pat ķīniešiem”.
Sarunas laikā viņš pirmo reizi pasmaidīja un teica: „Šeit kontroles iespējas ir krietni zemākas nekā sitienam noteiktā laikā. Tāpēc bīstamība ir daudz lielāka. Kurš gan vēlētos pakļauties šādam „pieskārienam”, zinot, ka briesmas ir ne tikai fiziskas, bet arī reālas? Varbūt jūs?”
Es ne uzreiz atbildēju, jūtot, ka viņš joko un turpinās savu runu, taču viņš apklusa. Viņš sēdēja mīklaini smaidīdams un gaidīja.
Te nu nācās kādu vārdu bilst man. Ka neesmu kvalificēts un vispār neesmu bokseris, un vecums man nav īstais, un ka pēc nedēļas atiet mans kuģis. Viņš iesmējās, deva zīmi apklust un tikai tad es sapratu, ka viņš patiešām pajokoja.
Viņš norādīja uz jaunekli istabas dziļumā un tas, nešauboties, iznāca laukā. „Manam dēlam vēl nav pieredzes, taču tā viņam ir ļoti nepieciešama”, – Ou vienkārši pateica.
Es tikai nostājos un skatījos. Viņš sāka žestikulēt ar savu labo rādītājpirkstu un ar to viegli piespieda punktam nedaudz zem dēla nabas. Pēc tam viņš atkal pagriezās pret mani.
„Lūk arī viss,- tikai pieskāriens, „ci” (iekšējā enerģija) pārplūda ļoti labi. Par cik jūs izbraucat pēc nedēļas, es izskaitļoju efektu uz trim dienām. Pēc trim dienām pusdienlaikā A-linijam kļūs slikti un viņš būs uz gultas. Tā kā es A-liniju nododu jūsu rīcībā līdz tam brīdim. Pēc trim dienām tiekamies Taibejā, „Union” viesnīcā. Bet tagad – uz redzēšanos”.
Tā mūsu saruna beidzās. A-linijs ar mani kopā atgriezās Taibejā. Kad es viņam pajautāju, vai viņš ir kaut ko sajutis, kad tēvs pieskārās, viņš atbildēja noliedzoši. Trīs nākamās dienas mēs bijām nešķirami un man viņš ļoti iepatikās. Viņš man palīdzēja sakravāt bagāžu ceļam.
Rītā pēc trim dienām Ou ieradās pie manis viesnīcā, ģērbies rietumu biznesmeņa uzvalkā. Pēc ierastajām formalitātēm, tukšojot tējas tasi viņš apjautājās, vai esmu vērojis A-liniju. Es atbildēju, ka viņš visu laiku bija ar mani.
Mēs trijatā pastaigājāmies pa nekārtīgo un netīro pilsētas piekrastes daļu un viesnīcā atgriezāmies tieši divpadsmitos. Iegājām manā istabā. Ou un es apsēdāmies krēslos. A-linijs apgūlās dīvānā. Mēs dzīvi runājāmies, bet es domāju tikai par vienu, – par laiku. Es centos nemanāmi paskatīties pulksteni (12:05), Ou pamanīja manu kustību.
„Neuztraucieties, – viņš teica, – tas notiks. Bet es labāk sagatavošos.”
To sakot, viņš atvēra nelielu somu, kas viņam bija līdz un izvilka no turienes dažas pudelītes, kas bija pildītas dažādas krāsas šķidrumiem. Viņš tās paņēma līdz uz vannas istabu un darbojās tur kādas piecas minūtes. Atgriezies, viņš apsēdās krēslā tālāk nost no dīvāna.
Pēc trim, četrām minūtēm A-linijs ierunājās, lai kliedētu klusumu: „pagaidām, tēt, absolūti nekas neno…..”, – viņa balss apklusa.
Ou piecēlās un teica: „Tas ir noticis”, – piegāja pie gultas un pataustīja pulsu bez samaņas gulošajam dēlam. Nākamajā acumirklī viņš jau bija vannas istabā un gatavoja mikstūru.
Es piegāju pie gultas; pulsu gandrīz nejutu. Tas kopā ar atvērtajām, neko neredzošajām acīm mani izbiedēja. Es atgriezos krēslā. Es jutos pilnīgi bezpalīdzīgs, bet Ou man nepievērsa nekādu uzmanību. Pēc masāžas (A-linijs jau sēdējā pie apziņas, bālums pakāpeniski pazuda), aukstas un karstas kompreses A-linijs atkal izskatījās kā parasti. Tikai tad Ou pievērsās man. Viņš necentās slēpt milzīgo nogurumu. Un arī viņa balss nebija tik mīksta kā agrāk. Likās, ka tas, ko viņš izmēģināja, bija saistīts ar milzīgu risku viņa dēļa dzīvībai un tagad viņš vēlas, lai tinos pie visiem velniem.
„Nu jūs redzējāt”,- viņš vienkārši pateica.
„Ar puisi viss būs kārtībā?” – es nemierīgi pajautāju.
Ar nogurumu balsī viņš atteica: „Bailēm nav pamata. Ar viņu viss ir kārtībā. Bet līdzsvars bija bīstami nestabils. Un tā ir mana galvenā problēma. Pēc trim mēnešiem viss pāries un nebūs nekādu seku.”
Bet pēc tam: „Nu kā? Esat apmierināts?”
Eas atbildēju, ka jā. Es pateicos un samulsis izgāju. Es jutos kā kaut ko sliktu izdarījis šim puisim, pie kura jau biju sācis pierast.
Taču kopumā viss bija labi. Es redzēju „atliktās nāves pieskārienu”. Tas gandrīz noveda pie nepieciešamajām sekām. Es varu apstiprināt, ka tas pastāv un izrādīt visu cieņu meistaram – Ou Siņjanam. Taču pat iegūstot šīs zināšanas man nebija īsti labi pēdējās dienās. Taču pēdējā dienā, kad mans kuģis attālinājās no piestātnes, es no klāja ieraudzīju smaidīgu A-liniju blakus savam tēvam. Viņi man māja, kamēr kuģis nebija attālinājies no piestātnes. Es domāju, ka viņi saprata manas izjūtas un atnāca, lai mani mierinātu. Viņiem tas izdevās.