Sapulcējās ļaudis, lai mērotos spēkiem: dažs muskuļu spēku demonstrēja, cits lielījās ar savvaļas zvēru savaldīšanu, cits saskatīja spēku galvaskausa cietībā, cits demonstrēja ātras kājas – tā tika uzlielītas ķermeņa daļas.
Taču viens atcerējās par sirdi, kas bija atstāta bez uzmanības – aizdomājās ļaudis: kā gan noteikt sirds spēku?
Taču viens, kas bija pienācis vēlāk, teica: “Jūs runājāt par dažādām sacīkstēm, taču aizmirsāt to, kas cilvēka sirsniņai tuvākā – sacīkstes cēlsirdībā. Lai jūsu zobi, dūres un galvaskausi pastāv mierā, bet sāciet sacensties cēlsirdībā. Tas atvērs sirdi Pasaulei Ugunīgai”.
Jāatzīst, ka cilvēki ļoti aizdomājās, jo nezināja, kā izrādīt cēlsirdību. Tā lūk mīlestības izpausmes palika neapspriestas, jo pat vārti uz to netika iekļauti sacīkstē. Patiesi – ja ir rasta cēlsirdība, tad mīlestība iedegs sirds ugunis.
/H.Rēriha. Gara ceļiem/
Citi raksti
Šai dienā agrākos gados publicētais:
- 2012: Kāpēc skriet krosu?